Šveice 1. Pirmie iespaidi & pirmās traumas :D

Šis piedzīvojums sākās  naktī no piektdienas uz sestdienu (3:00). Ar savu host ģimeni devāmies ziemas prieku brīvdienās uz Šveici. Braucām ar mašīnu un ceļā pavadījām apmēram 10 stundas. Woow, traki! Bet labi, ka pa nakti sākām braukt, jo praktiski visu ceļu nogulēju un laiks pagāja ātri. Braucām cauri Vācijai. Un cik interesanti izmainījās daba - Holandē viss plakans, Vācijā, jau daudz maz pauguri, Šveice - kalni, vēl kalni, arvien lielāki kalni, un tuvojoties mūsu slēpošanas kūrortam jau parādījās dižas sniegotas virsotnes. 

Pāris noķertie kadri pa mašīnas logu ceļā uz mūsu galapunktu

Es sajutos kā Norvēģijā, kad tur fjordu ielejā pavadīju 3 mēnešus. Visur apkārti kalni. Tik skaisti. Mūsu kūrorts man atgādināja kaut kādu filmu vai bildi no pastkartēm.

Tik nereāli skaisti viss izskatījās

Ieradāmies vienā no kalnu kūrortiem ar nosaukumu La Tzoumaz un tur mūs jau gaidīja viena holandiešu ģimene no Amsterdamas. Viņi jau te vienu nedēļu bija pavadījuši. Vispār ar nepacietību gaidīju, kad viņus satikšu, jo viņiem arī līdzi bija Aupair. Un tas ir baigi forši. Man vismaz jautrāk. Viņiem arī bija 2 bērni - Florians (4) un Verena (1,5). Par to Aupair man No sākuma bija tādas divējādas sajūtas, jo viņa ir no Filipīnas salām. Un ar tām Filipīnas meitenēm ir tā, ka parasti viņas turas kopā ar savējām filipīnietēm un necenšas īpaši sadraudzēties ar citām tautībām. Bet man paveicās. Šī Filipīnas Aupair, vārdā Aljen bija ļoti forša, jautra un draudzīga un mēs ātri vien atradām kopēju valodu. Mums pat abām tika piešķirta vislielākā istaba mājā. Ok, tā istaba atradās uz tāda kā balkona un mēs varējām redzēt un dzirdēt visu, kas notiek lejā dzīvojamajā istabā, bet anyway forša mums vietiņa.

Pirmais Aaaaauuuuch!!!

Vienīgais mīnuss mūsu istabai bija dikti zemie griesti. Aljen ta nekas...viņa ir maziņa augumā. Bet es pāris reizes atsitu galvu un divas reizes pat tā pamatīgi, ka pilnīgi melns gar acīm noskrēja :D Sāāāpīgi!

Jau pirmajā dienā mazliet pastaigājām pa pilsētu. Mana host ģimene noīrēja slēpošanas ekipējumu un pat devās slēpot. Cik viņi nepacietīgi. Bet es izbaudīju burvīgos skatus!

Neliela daļa no mūsu kūrorta.

Mūsu pilsētiņa! Centra rajons

Skats pa manu logu. Amazing! Tā baltā masa tur vidū ir mākoņi (vai migla, īsti nezinu). Bet tur apakšā zem tiem mākoņiem ir pilsēta. Šāds te mums izskatās katrs rīts. Pasakaini!

Mūsu māja. 3 stāvi

Ja tā labi ieskatās, tad bildes priekšplānā var redzēt tādu kā metāla konstrukciju. Tas ir āra lifts, ar kuru var nokļūt līdz mūsu mājai. Savādāks veids, kā pie mums nokļūt - NAV. Uzkāpt pa kalnu nevar. Nu tā tas te kalnos ir!

Otrajā dienā, kamēr vecāki slēpoja, mēs ar Aljen un bērniem izdomājām iet mazliet apskatīt kalnus un apkārtni. Nu ko lai saka....skaistiiiiiii!!!! Aaa un mums ir dikti dikti paveicies ar laikapstākļiem. Nu jau te esmu ceturto dienu un visu laiku spīd saule, nesnieg sniegs, laiciņš ir perfekts! Suuuperīgi! Un nav arī nemaz tik auksti kā jums varbūt liekās.

Slēpošanas trases un lifti (to te, protams, ir daudz)

Es te tā mazliet uz kalnu fona papozēju

Ar mazajiem -Verenu un Nynki

Es te tā mazliet pagulēšu

Pēc garās sniegotās pastaigas mazliet sasildījāmies ar karsto šokolādi vienā feinā bāriņā

Host tētis man atstāja 50 frankus, lai es pa dienu kko nopērku sev un Nynkei. Forši. Man patīk viņu nauda. Smuka, tāpēc arī gribēju iemūžināt bildē.

Nedēļas nogalē tīri tā apostījām vidi, bet pirmdien tad nu sākās īstais darba spars un ziemas prieki. Nynke, Florians un Aljen no rīta devās uz slēpošanas kursiem. Aljen jau man arī lūdzās, lai es piesakos kursos, bet pirmkārt tie bija dikti dārgi (Aljen paveicās, jo viņas kursus apmaksāja host vecāku vecāki) un otrkārt, kā gan es varu apmeklēt kursus, ja tie notiek no rīta, kad visi mūsējie slēpo un mazā Verena ir mājās. Kādam tak viņa jāpieskata. Un kurš gan cits to darīs, ja ne es. Tā nu mums ar Aljen bija jāsadala diena, kad es palieku ar bērniem un kad viņa. Baigi žēl, ka kopā mums nesanāk neko darīt. Bet ar to jāsamierinās, jo mēs tak esat tikai Aupair un mūsu ziemas prieku vēlmes paliek otrajā plānā :( Ar mazo Verenu viņus pavadījām uz kursiem un mazliet paskatījos, kā tas notiek. Tik smieklīgi mana mazā Nynke izskatījās slēpošanas ekipējumā. Un kā viņa maziem solīšiem sāka slēpot.

Tas bija tik jauki.

Nynke gatava slēpošanai! Tik mīlīgi!

Florians, Nynke un Aupair Aljen jau mācību trasē

Vēl viens superīgs skats!

Nu jā, tad nu pēc tam , kad Aljen atgriezās no kursiem kopā ar Nynki un Florianu, es biju brīva un varēju darīt ko gribu. Visi jau man prasīja vai es gribot slēpot vai ko citu. Par to slēpošanu es no sākuma biju tāda mazliet skeptiska. It kā jau gribējās iemācīties, bet kā lai? Dārgi un nav laika. Bet tad nu mūsu host ģimenes izdomāja, ka es varēšu aizņemties Aljen slēpošanas ekipējumu un pamēģināt slēpot. Suuuper! Tikai atkal problēma...kad un kā? Kas mani pamācīs? Tad vēl es teicu, ka labprāt gribētu pamēģināt nobraucienu ar ragaviņām. Te mūsu kūrortā viņiem ir 10 km garš kalna nobrauciens tieši paredzēts ragaviņām. Tad nu mana host mamma noskaidroja cik maksā lifts un ragavu īre priekš manis un es varēju doties piedzīvojumā. Naudiņu man iedeva host tētis. Noīrēju liftu un ragavas uz pus dienu. Žēl tikai, ka man šajā nobraucienā bija jādodas vienai pašai. Foršāk jau būtu kopā ar Aljen vai kādu citu. Bet nekas. Tik un tā biju ļoti priecīga par šo iespēju. Liftu atradu ļoti vienkārši, bet iegādāties biļeti uz to gan bija mazliet apgrūtinoši, jo kasiere nemācēja runāt angliski un vervelēja tikai kko franciski (jā starp citu, šajā Šveices daļā viņi runā franciski). 10 min braucu ar liftu, kamēr tiku līdz augšai. Pa ceļam apskatīju pasakainus kalnu skatus un milzīgas slēpošanas trases. Pēc tam augšā man mazliet sagādāja grūtības atrast vietu, kur var noīrēt ragavas un vietu, kur sākas tā slavenā 10 km trase. Bet mazliet apjautājoties apkārt, visu atradu un nobrauciens varēja sākties. Man līdzi bija arī kamera un pa ceļas tapa pāris jaukas bildītes.

"Piste Luge" - norāde uz ragavu trasi

Gatava nobraucienam! Sooo excited!

Nesanāca īpaši laba bilde, bet te vismaz var redzēt manas "superīgās" ragaviņas. Nav ne bremžu, ne stūres. Visu jādara man pašai

Mana trasīte :)))

Suuuperīgi ir tur augšā!

Izmantoju mazliet taimera iespēju fotoaparātā un papozēju uz kalnu fona!

Tāāāā patīk!

Otrais Aaaauuuuuch!!!

Bet nu ko lai saka par pašu nobraucienu. Nebija nemaz tik viegli, kā man sākumā likās. Pirmkārt jau nācās iemācīties, kā bremzēt, kā taisīt pagriezienus, kura kāja kurā brīdī ir jāizmanto. Un trase pat vietām bija diezgan bīstama. Stāvas nogāzes un asi pagriezieni. Nebija tas tāds jauks un mierīgs lēzens kalnu nobrauciens. Diezgan loģiski, ka vairākas reizes nogāzos, ieskrēju kādā barjerā un pat sāpīgi sasitos. Šodien knapi varu pakustēties. Sāp gan vietas, kuras atsitu, gan viss pārējais ķermenis. Tā bija ļoti liela slodze muskuļiem, jo tie tika visu laiku kārtīgi sasprindzināti. Normāls treniņš. Un es kopā pieveicu 60 km ar ragaviņām. (6 reizes augšā ar liftu un lejā ar ragavām). Wooow, iespaidīgi. Bet bija tā vērts!

Šodien tad nu beidzot man ir doma sākt slēpot. Žēl tikai, ka nav neviena, kas man nāktu līdzi un pamācītu. Ok, vakar redzēju, kādi ir pirmie soļi un kas jādara slēpošanas iesācējiem. Šo to man pastāstīja arī Aljen un Gijs, tā kā ceru, ka man izdosies. Gribu vismaz nostāties uz slēpēm un sajust kā tas ir. Kaut nu man izdotos!

Aaa un ko mēs te vēl darām bez ziemas priekiem? Vakaros dzeram vīnu, ēdam gardas vakariņas šveiciešu stilā, piemēram, siera fondue, skatāmies filmas, lasām grāmatas, sēžam internetā, spēlējamies ar bērniem un vienkārši jauki pavadām laiku. Brīnišķīga atpūta!

Ok, attā, dodos slēpot! Gaidiet jaunākās ziņas par to, kā man gāja! :)))