Turpinājums sekos...

Nu tad welcome manaa jaunajaa blogaa! Adresiite ir  www.rumanija.blogspot.com

Somas gandrīz jau sakrāmētas un vēl tikai palikuši daži sīkumi, kas jāizdara un tad jau rīt no paša rīta dodos prom uz brīnišķīgo kalnu, interesanto čigānu un baismīgo vampīru zemi Rumāniju !  Pat nezinu kāpēc, bet mani vēl nav pārņēmis tas satraukums, kas ir parasti pirms došanās kādā ceļojumā. Varbūt tas tāpēc, ka esmu jau pieradusi pie Latvijas atstāšanas un vairs jau tas nav tik grūti. Bet nu gan jau rīt domas būs savādakas un atkal jau nobirdināšu pa kādai skumjai asarai. Tad nu vēliet man veiksmi manos jaunajos piedzīvojumos un pavisam drīz jau atkal tiekamies manā jaunajā blogā ;)

Jā jā jā...mans nākošais galamērķis ir RUMĀNIJA , kā lielākā daļa no jums uzminēja! Mani mīļie lasītāji...draugi, paziņas un cilvēki, kurus personīgi nepazīstu...liels liels paldies , ka tik cītīgi sekojāt līdzi manai dzīvei Holandē un vēl lielāks man ir prieks par to, ka ar savu blogu man izdevās arī kādu no jums iedvesmot un izvēlēties šo to pamainīt savā ikdienā! Tā kā laikam, jau pilnīgi bezjēdzīgs te rakstītais nebija :D Kāpēc es tā oficiāli šoreiz rakstu? Nu gluži vienkārši...šis nu ir PĒDĒJAIS rakstiņš šajā blogā, jo nu ar Holandi ir viss un pavisam cauri un man priekšā jauna dzīve Rumānijā, ko es starp citu ļoti ļoti nevaru sagaidīt. Bet lai jūs nesatrauktu...es, protams, turpināšu rakstīt, tikai šoreiz pavisam jaunā blogā. Interneta adresi es drīzumā publicēšu. Izlēmu, ka tā būs labāk. Jāpāršķir taču jauna lapa un Holandes piedzīvojumi jāatstāj šeit. Kas man pašlaik jauns? Hmmm...nu varu pieminēt to, ka esmu atgriezusies Latvijā un būšu te tikai 9 dienas, jo jau...

Back to Latvija! Jau rīt... Goodbye Holland! Domāju, ka nu mēs ilgi vairs neredzēsimies...

Laikam jau labi, ka pāris dienas kopš nedēļas nogales trakumiem ir pagājušas un es esmu nomierinājusies.  Ja šo rakstu es būtu svētdien rakstījusi, tad noteikti briesmu lietas būtu sarakstījusi un visas savas milzīgās dusmas uz datora ekrāna izlikusi. Tad man viss iekšā vārījās un likās, ka eksplodēšu! Bet nu jau ir ok. Lai gan sekas ir mazliet jūtams. Dēļ visiem stresiem un uztraukumiem, jūtu, ka esmu mazliet apslimusi. Karu dienu man ir nenormāls nogurums un galva plīst pušu un nu jau ir tā, ka es nevaru vien sagaidīt pirmdienu, 20. februāri, kad braukšu atpakaļ uz Latviju! Man pietiek! Trakumi sākās pagaišās nedēļas sākumā. Nekas jau tāds liels, bet padzirdējām baumas, ka poļi dikti dikti aprunā mūs, māsas Miltiņas. Mēs taču lienot priekšniecībai d***, jo   jau tik ātri  esam tikušas pie datoriem strādāt. Ļoti daudzi poļi, kas te jau ilgi ilgi strādā, dara vienu un to pašu darbu un tāpēc arī ir greizsirdīgi uz mums jauniņajām, kas tik ātri tikušas uz augšu. Aj,...

Viennozīmīgi varu teikt, ka pagājušā nedēļa ir ierindojusies manu visstresaināko un emocionālāko nedēļu TOP 3. Tas jau pat bija gaidāms. Jau 3 nedēļas kopā ir dzīvots un strādāts ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un tas ir pašsaprotami, ka, iepazīstot šos cilvēkus, sāk rasties arvien vairāk nesaskaņas un strīdi. Šī nedēļa nu patiešām bija kulminācija visam un man ir sajūta, ka tas ir tikai sākums... Esmu izbļaustījusies, izraudājusies un pat izkāvusies un tas NAV LABI!!! Bet sākšu labāk ar pozitīvām lietām. Pagājušā nedēļas nogalē mums te beidzot sākās kārtīga ziema, uzsniga tā pa īstam un riktīgi. Sestdienas rīts bija vienkārši brīnišķīgs. Tas skats, kas pavērās pa logu, kad pamodāmies un atvērām aizkarus...neaprakstāmi skaists. Istabā iespīdēja koši saules stari, kas kopā ar sniega baltumu apžilbinaja mūsu acis. Viss bija balts. Kokiem katrs mazākais zariņš bija pārklāts ar apledojušu sniegu. Un pie logiem burvīgi vizuļoja ar sarmu pārklāti zirnekļu tīkli. Kaut ko tik skais...

Ceru, ka esat pamanījuši, es izveidoju jaunu aptauju un aicinu jūs pamēģinat uzminēt, kura tad būs mana nākošā pieturvieta. To, ka es jau martā došos Eiropas brīvprātīgajā darbā (EVS) un pavadīšu vienā interesantā valstī 9 mēnešus, to jau jums esmu atklājusi. Šoreiz patiešām esmu izvēlējusiet tādu valsti, par kuru pati praktiski neko daudz nezinu un, manuprāt, būs ļoti interesanti iepazīt šo kultūru un cilvēkus! Tā kā, īstenībā es nevaru vien sagaidīt, kad sāksies šis piedzīvojums! Zinu, ka būs forši! Savādāk jau vienkārši nedrīkst būt :D

Sākšu  šo rakstiņu ar bildi!!! Šīs ir mūsu jaukās mašīnītes!!! Cik jauki, ka piektdiena ir atkal jau klāt :)) Un beidzot man ir laiks piesēsties pie kompīša un jums šo to pastāstīt. Nu patiešām tā ir, ka pa nedēļu vakaros man galīgi nav laika, jo strādāju līdz pat 21:00 vakarā un tad esmu pārāk nogurusi un eju gulēt. Bet tā jau nav tik traki. It īpaši, ja patīk darbs, ko daru. Un tā joprojām ir. Katru dienu ceļos ar prieku un dodos uz savu modes noliktavu ar prieku. Nu jau ir pagājušas 2 pilnas darba nedēļas un ir vērojams diezgan liels progress. Esmu tik daudz ko iemācījusies un man priekšnieks Kifs ir devis pieeju datorsistēmā tādām funkcijām, ko drīkst izmantot tikai daži darbiņiem. Un tas ir tik forši. Njā, vienīgi te pagaišnedēļ sanāca tāds neliels starpgadījums ar vienu darbinieci, kas te strādā jau apmēram 2 gadus un viņai pat šāda pieeja kā man nav dota. Zinu, ka viņa ir mazliet greizsirdīga, bet aj, man jau vienalga. Pa šo nedēļu mēs ar māsām arī esam saņē...

Wooohooo atkal jau klāt ir piektdienas vakars un arī pirmā pilnā un kārtīgā darba nedēļa ir garām. Kā tad man gāja šonedēļ? Ja neņem vērā, to ka iestājies diezgan liels nogurums pēc nostrādātām 44 stundām un vēl sestdienā (rīt) jāpastrādā 4 stundas...visā visumā esmu ar visu apmierināta. Vismaz sanāks diezgan daudz sapelnīt un šo to pat iekrāt. Ar tādu mērķi jau es te uz Holandi braucu atpakaļ :) Šonedēļ darbiņā diezgan daudz kas ir mainījies manos pienākumos...pat varētu teikt, ka esmu pārlikta citā amatā, daudz nopietnākā un svarīgākā. Tas tā forši. Vismaz var just, ka priekšniecība uzticās un mani ir ievērojuši. Bet par to visu sīkāk pastāstīšu vēlāk. Mazliet jāatskatās atpakaļ uz pagājušo nedēļas nogali... Kā jau jums iepriekš rakstīju, pie mums piektdien ievācās vēl 2 latvieši - Agnese un Oskars, tā kā mēs te tagad mūsu dzīvoklī esam 6 latvieši un pagaidām tas tā arī paliks. Es tā vismaz ceru, jo pa šo nedēļu esam ļoti jauki sadraudzījušies, nekašķējamies, taisam kopā ēst, t...