Kur iesi tu...es sekošu!

Labs vakariņš! Kā jums iet? Man labi!
Teicu, ka šodien publicēšu jums vēstuli, ko man Hody atsūtīja, bet es tomēr pārdomāju. Vienai mana bloga komentētājai ir taisnība, šī vēstule ir pārāk personiska un domāta tikai man.
Bet savs viedoklis man par to visu ir un daudz kas kopš weekenda ar Hody ir mainījies un es patiešām nezinu, kas būs, kur es būšu, ar ko es būšu....pēc mēneša, diviem...tagad daudz kas var mainīties, jo...jā esmu nolēmusi dot manām un Hody attiecībām iespēju!
Kopš mēs atkal šķīrāmies un viņš mani nostādīja šīs grūtās grūtās izvēles priekšā...VISU VAI NEKO, es sāku ļoti daudz domāt...par visu...par sevi, viņu, manu dzīvi un to, ko es vēlos un ko no manis vēlās citi. Sapratu, ka Hody ir viens no lieliskākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu satikusi un viņš mani mīl un vēlas būt kopā par spīti visam. Viņš mani tik labi pazīst un pieņem pat visas manas negatīvās puses. Viņš manis dēļ ir gatavs pat pamest mājas un draugus. Viņš man palīdzēs un atbalstīs jebkurā brīdī. Uz viņu es vienmēr varēšu paļauties. Viņš mani nekad nesāpinās un nedarīs man pāri. Viņš mani lutinās kā princesi un cenīsies darīt visu, lai tikai es būtu laimīga. Un viņš nespēlē spēlītes, viņam tas viss ir īsts, viņam neinteresē neviena cita, tikai es. Viņš pat būtu gatavs visu savu dzīvi pavadīt kopā ar mani... un tad es sāku domāt, ja kāds tik ļoti daudz ir gatavs manis dēļ darīt un uzupurēt, es taču nevaru to tā vienkārši ignorēt. Es patiešām sāku novērtēt Hody centienus un viņa jūtas pret mani. Jā, esmu apjukusi un domāju, ka nejūtu pret viņu to pašu, ko viņš pret mani, bet tas nenozīmē, kas es tā vienkārši varu no šī cilvēka atteikties, izmest no savas dzīves un meklēt ko labāku, vai ne? Varbūt nekas labāks tā arī neatradīsies. Šajā brīdī šeit ļoti iederētos šis citāts:

Tā jau ir, vai ne? Varbūt mēs vienmēr savā dzīvē satiekamies ar neīstajiem cilvēkiem, domājot, ka nu tik būs lielā laime un mīlestība, bet tajā pašā laikā piemirstam par tiem cilvēkiem, kuriem mēs patiešām rūpam. Un tad, kad mēs to saprotam, iespējams jau ir par vēlu. Mēs šos cilvēkus esam pazaudējuši uz visiem laikiem. Es nezinu, vai mīlu Hody...viņš man ir ļoti īpašs. Mans labākais draugs, ar kuru es varu būt es pati! Laikam es vairs vispār nezinu, kas ir mīlestība...pārāk daudz kas noticis manā dzīvē. Bet gan jau, ka es to sapratīšu, to es jutīšu. Iespējams, ka patiešām iemīlēšu Hody tā pat kā viņš mani... došu iespēju viņam, mums! Un tad jau redzēs... 

Bet nu par realitāti! Kā tad mēs tā pa īstam varam būt kopā? Es esmu no Latvijas un ik pa laikam mainu savu dzīvesvietas valsti. Viņš ir no Rumānijas un ik pa laikam pastrādā un padzīvo Itālijā. Kā lai mēs esam kopā? Kurā pasaules malā? Viens no noteikumiem no manas puses, lai mums izdotos būt kopā...Hody par mani jāparūpējas. Tā es arī viņam pateicu. Jāparūpējas tajā ziņā, ka es gribu pārcelties pie viņa, ar viņu...vienalga kur. Negribu lai būtu tā pat kā ar manu Ex Lukasu. Es devos strādāt uz Holandi un aicināju viņu man līdzi, atradu viņam darbu. Tā teikt visu izdarīju es un pēc tam, kad mēs izšķīrāmies, jutos atbildīga un nelaimīga. Šoreiz es tā vairs negribu. Negribu vairs šo atbildību, negribu uzņemties šo pienākumi, plānot, kā būt kopā, kur un vai tas izdosies. Gribu plūst pa straumi, sekot Hody. Kur viņš mani pasauks, tur došos un būšu laimīga. Galvenais, lai man būtu darbs un ko darīt. Mājās kā viņa sieviņa nesēdēšu :D Pagaidām mums ir ideja par to pašu Itāliju. Hody prot Itāļu valodu, tāpēc viņam nebūtu nekādu problēmu atrast darbu. Ar mani ir tā pagrūtāk, bet Hody darīšot visu, kas iespējams. Tad jau redzēs. Vēl man radās ideja, ka es uz Itāliju varētu doties atkal kā Aupair, jo tur host ģimeni ir ļoti viegli atrast. Un tad Hody varētu piemēram atrast darbu vismaz tajā pašā pilsētā, kur es un tālāk jau laiks rādītu. Bet tas viss pagaidām ir idejas līmenī. Un kad tas viss piepildīsies, nezinu. Cerams, ka tuvāko 3-4 mēnešu laikā es jau dzīvošu kādā citā valstī (atkal) un būšu kopā ar Hody. Un kāpēc lai tā nebūtu Itālija! Vienmēr esmu gribējusi tur padzīvot!

Kā jums liekas, vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu? Vai tomēr turpināt tik skriet un būt vienai pašai?