Agresīvā Aija

Laikam jau labi, ka pāris dienas kopš nedēļas nogales trakumiem ir pagājušas un es esmu nomierinājusies.  Ja šo rakstu es būtu svētdien rakstījusi, tad noteikti briesmu lietas būtu sarakstījusi un visas savas milzīgās dusmas uz datora ekrāna izlikusi. Tad man viss iekšā vārījās un likās, ka eksplodēšu! Bet nu jau ir ok. Lai gan sekas ir mazliet jūtams. Dēļ visiem stresiem un uztraukumiem, jūtu, ka esmu mazliet apslimusi. Karu dienu man ir nenormāls nogurums un galva plīst pušu un nu jau ir tā, ka es nevaru vien sagaidīt pirmdienu, 20. februāri, kad braukšu atpakaļ uz Latviju! Man pietiek!

Trakumi sākās pagaišās nedēļas sākumā. Nekas jau tāds liels, bet padzirdējām baumas, ka poļi dikti dikti aprunā mūs, māsas Miltiņas. Mēs taču lienot priekšniecībai d***, jo jau tik ātri  esam tikušas pie datoriem strādāt. Ļoti daudzi poļi, kas te jau ilgi ilgi strādā, dara vienu un to pašu darbu un tāpēc arī ir greizsirdīgi uz mums jauniņajām, kas tik ātri tikušas uz augšu. Aj, nu man jau vienalga. Es zinu, kā ir īstenībā un man par to nevienam nav jāatskaitās. Šobrīd ir tā, ka ar poļiem mēs vispār nekontaktējamies, ja nu vienīgi darba jautājumos. Vienīgās mūsu poļu draudzenes ir Marika un Alisija, kas mūs uz darbu ar mašīnu vadā. Jā viņas ir foršas.

Pagaišnedēļ mums ar Sandru sanāca arī tādas nelielas nesaskaņas ar vienu poļu puisi. Tā kā mēs abas strādājam pie datoriem, tad mums ir arī viens puisis palīgs, kas taisa kastes, līmē tās ciet, vadā platformas utt. Nu kā teikt, dara smagos darbus. Mēs esam pie datora, čekojam meiteņu salikos pasūtījumus, labojam kļūdas, papildinam pasūtījumus ar iztrūkstošajām precēm un noformējam tos līdz galam. Tā ka darīt ir ļoti daudz ko un esam dikti aizņemtas. Un redz, tas sīkais polis mums pateica, ka arī viņš esot aizņemts un prasīja, vai mēs pašas nevarot kastes taisīt un līmēt ciet! Es, dusmīgā tonī, pateicu, ka NĒ! Tas ir viņa darbs, nevis mans. Bet šim redz arī neesot laika. Hmmm, tikai kāpēc es viņu ļoti bieži redzēju pļāpājam ar poļu meitenēm un runājot pa telefonu. Ak tad tik ļoti aizņemts! Pēc tam mums sanāca vairākas asu vārdu pārmaiņas. Šis pat aiz dusmām skoču pie zemes nosvieda :D Pēc tam pāris dienas vispār ar viņu nerunājām un šis ar mums arī. Un mēs par spīti kastes ciet nelīmējām. Un galvenais, ka priekšnieks Kifs visu laiku pārsvarā pie mūsu datoriem grozījās, tā kā sīkajam polim nekas cits neatlika, kā tās kastes līmēt un mums izdabāt :D Priekšnieks taču skatās :D A kā priekšnieks prom, tā šis atkal prom! Nu kā var nezaudēt pacietību. Protams, mēs ar Sandru nenormāli par šito sacepāmies. Bet priekšniecībai viņu nenosūdzējām. Aj, nu lai paliek! Pašlaik situācija ir nedaudz uzlabojusies, jo tas polis tika pārcelts strādāt kaut kādā citā noliktavas vietā. Nu ok, tagad mums ar Sandru viss jādara vienām pašām, bet vismaz labums ir tāds, ka apkārt negrozās polis, kas bojā garastāvokli! 

Tad ir vēl viena lieta, kas, manuprāt, sākās tikai kā tāds joks, bet aizgāja jau tik tālu, ka es vienkārši vairs nevarēju izturēt. Nu mums tur darbā ir tāda viena latviete E, kas jau te 2 gadus strādā, pie tam vēl kopā ar savu puisi. Un mums visiem ir acīm redzams, cik viņai un priekšniekam Kifam ir labas attiecības. E visu laiku ar viņu flirtē, jokojās, baksta, saukā mīļvārdiņos utt. Pretīgi. Bet tajā pašā laikā E viņam aiz muguras saka, cik šis pretīgs, riebīgs utt. Un tas viss sākās tikai tad, kad priekšnieks Kifs E pateica, ka viņam ļoti esmu iepatikusies es. Man jau ta nekas, ok, ja patīku, patīku, bet uzreiz varēja just cik E ir greizsirdīga. Un tad sākās. Viņa visu laiku izteica kaitinošus jokus par mani un Kifu, it kā padarīja mūs par kaut kādu pārīti visu citu acīs. Ja E ieraudzīja, ka es ar Kifu kaut ko runāju, tad uzreiz visiem izstāstīja, ka mēs noteikti mīlinoties, flirtējot utt. Nu bāc! Un galvenais jau ir tas, ka nekā tāda starp mani uz Kifu nav. Es pilnīgi un galīgi neizmantoju to, ka viņam patīku. No manas puses tur vienmēr ir bijušas un būs tikai un vienīgi darba attiecības. Bet E to visu uztaisīja par kaut kādu mīlas sakaru. Nu slimi! Kā es par ko tādu varu nedusmoties! Un galvenais, ka pati viņa ap Kifu vien lēkā kā tāds nogribējies šunelis. Bet ja es, kaut vienu vārdu Kifam pasaku, vai pieeju tuvāk par 1 metru, tad jau tas ir kaut kāds sexuālais kontakts, par ko visiem jāpastāsta. Vienu dienu pat šī viņa jaku bija uzvilkusi un lepni staigāja apkārt pa noliktavu un visiem lielījās, ka Kifs viņai iedevis savu jaku. Hmm, diez kas par to ir sakāms E puisim??? Pēc visa šī gadījuma ne tikai es bet arī mēs pārējie latvieši sapratām, cik E īstenībā ir riebīgs un divkosīgs cilvēks un centāmies ar šo īpaši nekomunicēt. Un galvenais, ka arī no paša priekšnieka esmu dzirdējusi, ka E viņam nepatīk un viņa esot slinka. Tāpēc es vēl jo vairak nesaprotu, kāpēc šī vēl nav atlaista :o Tur kaut kas slēpjas! Aj, bet man jau vienalga tagad! Tāpat tulīt braucu prom!
Tie visi trakumi ar E notika pagaišnedēļ un uz beigām jau bija tā, ka es vairs nevarēju izturēt. Kaut kas bija lietas labā jādara! Šo pirmdien priekšnieks E nolika strādāt pie mana blakus datora (aaaa stulbi). Viss sākās ar to, ka es vienkārši E visu dienu ignorēju. Neskatījos virsū un nerunāju. Man viņa bija tukša vieta. Šī, protams, saprata, ka kaut kas nav labi un paprasīja Laurai, kas par lietu. Laura visu izstāstīja, par ko es dusmojos un šī pēc tam tādā ļoti bailīgā tonī gribēja ar mani parunāt. Atvainojās un teica, ka tas tik tāds joks bijis un viņai ar Kifu esot īpašas attiecības un joki bla bla bla. Ok, piedevu! Un nu viss ir ok, vairs neesmu dzirdējusi nevienu stulbo komentāru vai manis aprunāšanu aiz muguras. Fuu, tas vismaz ir beidzies un labi ka tā. Vienīgi ar E man tagad ir pilnīgi savādākas attiecības. Ja ar viņu runāju, tad tikai darba jautājumos. Man nav par ko ar viņu runāt un nevajag ar. Jo mazāk viņa no manis dzirdēs, jo mazāk stāstīs tālāk.


Ar priekšnieku Kifu gan man ir ļoti jaukas attiecības. Esam pat ļoti sadraudzējušies, bet es vienmēr ieturu distanci, jo no pieredzes mācos. Katrs sīkākais pieskāriens vai saruna var izraisīt nenormālas baumas un to es nevēlos. Lai gan...nu jau vienalga! Tā pat braucu prom!


Tā nu pagāja mana pagājušā nedēļa. Darbā stress un tā vien gribējās mierīgu nedēļas nogali, kad no tā visa varēšu atpūsties un sakārtot domas, bet....sanāca pavisam neforši un pat traki. Ok, piektdiena bija pavisam jauka. Vakarā pačillojām un tā neko īpašu nedarījām. Sestdien pa dienu visi mūsu mājas iemītnieki aizbrauca iepirkties uz Alphen, tikai es paliku mājās. Man negribējās. Es toties pa to laiku iztīrīju mājas un lieliski pavadīju laiku pati ar sevi :) Aaa es uzcepu arī hašiša kūciņu, ko vēlāk liku nogaršot pārējiem. Ha ha neviens tā arī nesajuta, ka tur hašiš ir klāt un efekts arī nekāds nebija. Hmmm, laikam tikai mēs ar Sandru visvairāk apēdām un galva tāda jocīga palika un + vēl nogurums.
Tālākais stāsts būs par mūsu dzīvokļa biedru Garo (nesaukšu viņu vairs īstajā vārdā, negribu vairs pieminēt). Pie viņa ciemos pagājušajā sestdienā atbrauca draugs Rižais ar savu meiteni. Man jau uzreiz no pirmā iespaida Rižais nepatika, bet nu ok, lai jau šie ballējās. Arī Sigita pievienojās un tad nu šie četratā sāka dzert. Mēs ar māsām un Agnesi gan nē. Mums bija savs čillīgais vakars uz dīvāna :) Mēs pat diezgan ātri iegājām gulēt, bet pārējie palika ballēties. Šie jau bija diezgan noreibuši, it īpaši Garais un Rižais. Cik mēs vēlāk sapratām, šie pat (reibumā) ar mašīnu aizbrauca uz tuvāko bāru. Tad ap plkst 2:00 pēkšņi izdzirdējām laukā troksni. No tā arī mēs pamodāmies. Šie atgriezušies! Mēs ar Sandru izlecām no gultas un pieskrējām pie loga. Skats ne no tiem patīkamākajiem...laukā sniegā vārtās Rižais un Garais, abi viens otra ciešos apskāvienos, spārdoties un grūstoties. Apkārt skraidā Sigita un bļauj, lai šie izbeidz. Tātad, puiši kaujās. Likās, ka viens otru nogalinās. Mēs ar Sandru momentā esam jau lejā un mēģinam kā nu varam, puišus izšķirt. Bļaujot un lamājoties nekas jau protams nesanāk :D Man uzreiz iešaujas prātā doma...pieleju grāpīti pilnu ar ūdeni un gāžu šiem virsū! Īsti netrāpīju, tur kur vajadzēja. Uzlējās Garajam mazliet uz muguras :D Nākošā doma...jāizmanot sniegs. Sāku mest Garajam sejā nenormāli daudz sniega. Un tas strādā. Šis vairs neko neredz un kautiņš uz brīdi apstājas. Tajā brīdī man likās, ka viņš man tulīt kritīs virsū, jo nenormāli sadusmojās par to sniegu. Bet nu par laimi, nekas tāds nenotika. Garais ienāca iekšā mājā un uzgāja augšā. Pēc brīža ienāca arī Rižais. Abi puiši no pamatīgā reibuma knapi kājās turējās. Tad atkal sākās kaut kāda bļaustīšanās un viens otru izaicināja uz kautiņu. Pēc brīža jau dzirdam, ka Garais skrien lejā pa kāpnēm un jau pēc pāris sekundēm atkal Rižajam virsū. Kautiņš turpinās, šoreiz tikai mūsu dzīvojamā istabā. Un nu jau sapratām, ka iet par traku. Aaa un viņi tak vēl uzrita virsū mūsu drēbju žāvētājam un to saplēsa. Mēs ar meitenēm nezinājām, ko lai dara, kā lai izšķir. Likās, ka tulīt te visu sašķaidīs un saplēsīs. Es saucu palīgā arī Lauru un Agnesi, kas abas nobijušās sēdēja augšstāvā. Šīs arī noskrēja lejā. Tad sākās vislielākais trakums. Mums visām laikam atvērās kaut kāda agresīvā domāšana, it īpaši jau man. Es dikti saskrāpēju Garajam muguru, situ arī pa pleciem, seju un kājām, Pārējās meitenes arī sita. Pat Laura pāris reizes Garajam iespēra :D Mēģinājām atraut Garo un Rižo vienu no otra cik vien mūsu spēkos un beigās izdevās ar :) Un nu jau puiši bija tik ļoti bez spēka, ka vairs kautiņš neturpinājās. Abus beidzot nolikām gulēt. Bet nu emocijas mums visām vēl joprojām bija tik ļoti sakāpinātas un aizmigt bija ļoti grūti pēc šī gadījuma. Ar bailēm gaidīju, kas būs no rīta.
Interesantākais bija tas, ka abi puiši NEKO neatcerējās. Rižais no rīta nesaprata, kāpēc viņam kakls sāpot!!! Kautiņu neatcerējās, pilnīgi neko. Kāpēc vispār kāvušies...ne mazākās nojausmas! Redz ko nodara alkahols. Mēs ar Sandru bijām visdusmīgākās no rīta. Es viņiem abiem sīki izstāstīju, kas vakar bija noticis un kādi idioti viņi ir. Es pati sevi nepazinu. Tik ļoti ļoti dusmīga biju. Un it īpaši vēl pēc tā, kāda bija viņu attieksme...nu tā it kā nekas jau traks nebūtu noticis, ko mēs tā stresojam. Nu come on! Pēc visa šī, kas mums bija iepriekšējā naktī jāpārdzīvo un jāpieredz, lai mēs atslābtu un to pieņemtu kā normālu parādību. Nu nē! Tajā svētdienā es tik ļoti izbļaustījos un izlamājos, kā vēl nekad. Man vienkārši vemt gribējās no tiem abiem diviem muļķiem un viņu attieksmes. Un it īpaši tas Rižais. Nu vienkārši pretīgi...tu taču te esi ciemiņš, respektē šeit dzīvojošos! Haha kāds respekts!!! Viņš vienkārši tik pretīgas lietas sarunāja, ka es vienkārši šo gribēju pa durvīm laukā izspert. Diemžēl nācās tos abus līdz vakaram paciest. Labi, ka viņi ielīda Garā istabā un tur visu dienu pavadīja. Starp citu, turpināja dzert! Nu ok, ik pa brīdim Rižais nonāca lejā un mēģināja man atvainoties, bet manas emocijas bija vienkārši tik ļoti sakāpinātas, ka likās, es tulīt viņam acis izskrāpēšu, ja man vēl kaut vienu vārdu pateiks. Tik dusmīga es biju! Un tā es arī ne Rižajam, ne Garajam nepiedevu! Un nav jau runa tikai par kautiņu, tas bija tikai viens mazs iemesls. Galvenais jau ir viņu attieksme un respekta trūkums. Tas kādos vārdos viņu mūs nosauca un tas kā uzvedās pēc notikušā. Dusmas bija par to, ka ar tādu cilvēku, kā Garais turpmāk ir kopā jādzīvo un to, ka viņš nesaprot normālas un cilvēcīgas lietas. Viņam bez maz vai ir pohuj par visu. 


Un kā ir tagad? Ir jau ceturtdiena! Padājušas četras dienas kopš trakās svētdienas! Protams, esmu pavisam nomierinājusies un pārdomājusi notikušo un sapratusi, ka daudzas lietas varbūt varēja tomēr atrisināt savādāk. Un varbūt es tomēr pārāk asi uz to visu reaģēju. Kaut vai par to pašu kautiņu...varbūt labāk būtu bijis, ja mēs viņus vienkārši būtu laukā atstājuši, lai izkaujās līdz bezspēkam. Bet no otras puses, pašas sev tad nebūt piedevušas, ja kaut kas slikts ar kādu no viņiem būtu noticis un mēs nebūtu iejaukušās. Zinu, ka es arī noteikti mazliet pārspīlēju ar to Garā muguras saskrāpēšanu. Tas arī nebija īpaši jauki. Varēju taču savādākā veidā mēģināt viņus izšķirt. Bet zin kā...tajā brīdi, tu jau vairs nedomā ar galvu, bet iestājas jaut kādi zvērinieciskie izstinkti. Njā, bija traki. Ar Garo mums attiecības ir pilnīgi noteikti mainījušās. Jau četras dienas mēs vispār nerunājam. Katru dienu pēc darba šis paslēpjas savā istabā un ar mums māsām nekomunicē un mēs ar viņu arī. Pilnīgi viens no otra izvairāmies. Vienīgi šovakar Laura ar viņu parunāja, jo šis prasīja par to salauzto drēbju žāvētāju. Gribot rīt nopirkt jaunu vietā. Hmm, nu vismaz kaut kāda atbildība iestājusies. Tas labi! Aaaa, starp citu, viņš arī birsti paplēsa!!! Bet starp mani un viņu...es nezinu, ka būs. Tulīt klāt jau nedēļas nogale un vairs jau tā īsti nesanāks izvairīties. Kopā taču dzīvojam. Ko viņš visu laiku savā istabā vien sēdēs? Tad jau redzēs kā būs. Man jau liekas, ka šis ir tikai klusums pirms vētras. Es nezinu, kas notiks. Tā jau Garais ir ok puisis, ja tikai neizrāda savu stulbo, egoistisko un vienaldzīgo attieksmi un nepiedzeras. 


Hmmm...varbūt vajadzētu noslēgt pamieru, lai ar mierīgu sirdi varu braukt prom no Holandes!


Šobrīd vismaz es atkal esmu atguvusi mieru un es ceru, ka ta arī paliks...