Pēdējās domas...

Jā jā jā...mans nākošais galamērķis ir RUMĀNIJA, kā lielākā daļa no jums uzminēja!

Mani mīļie lasītāji...draugi, paziņas un cilvēki, kurus personīgi nepazīstu...liels liels paldies, ka tik cītīgi sekojāt līdzi manai dzīvei Holandē un vēl lielāks man ir prieks par to, ka ar savu blogu man izdevās arī kādu no jums iedvesmot un izvēlēties šo to pamainīt savā ikdienā! Tā kā laikam, jau pilnīgi bezjēdzīgs te rakstītais nebija :D Kāpēc es tā oficiāli šoreiz rakstu? Nu gluži vienkārši...šis nu ir PĒDĒJAIS rakstiņš šajā blogā, jo nu ar Holandi ir viss un pavisam cauri un man priekšā jauna dzīve Rumānijā, ko es starp citu ļoti ļoti nevaru sagaidīt. Bet lai jūs nesatrauktu...es, protams, turpināšu rakstīt, tikai šoreiz pavisam jaunā blogā. Interneta adresi es drīzumā publicēšu. Izlēmu, ka tā būs labāk. Jāpāršķir taču jauna lapa un Holandes piedzīvojumi jāatstāj šeit.

Kas man pašlaik jauns? Hmmm...nu varu pieminēt to, ka esmu atgriezusies Latvijā un būšu te tikai 9 dienas, jo jau tūlīt tūlīt dodos uz Rumāniju. Pamest Holandi šoreiz bija diezgan viegli, jo emocionālie pārdzīvojumi tur mani bija pavisam nomocījuši. Stress bija pārāk liels. Un man pilnīgi pietika tur, jaunajā darba un dzīves vietā pabūt tikai mēnesi. Nevaru salīdzināt savu Holandes aupair pieredzi ar šo darbu apģērbu noliktavā. Pilnīgi noteikti ar vispatīkamākajām atmiņām es atcerēšos aupair laikus, jo tas arī bija tas posms, kad visvairāk iepazinu dutch kultūru, mācījos sadzīvot un saprast sevi, kā arī ieguvu daudz daudz draugus no visas pasaules, ceļoju un vienkārši fantastiski pavadīju laiku. Pilnīgi ikvienam es iesaku šo iespēju kļūt par aupair. Un tas ir tik vienkārši īstenojams. Tas darbs ko tu ieguldi, lai atrastu sev īsto valsti un ģimeni, neatsver visu to milzīgo pieredzes, emociju, kultūras un piedzīvojumu bagāžu, ko tu saņem pretī. Tas IR tā vērts! Aupair bija viens no maniem dzīves mērķiem, kas nu ir īstenots. Un nu es esmu ceļā uz sava otrā lielā dzīves mērķa īstenošanu - EDB (Eiropas brīvprātīgais darbs). Un nu tas viss ir tik tuvu, tas viss tulīt sāksies! Pilnīgi neticās. Šo sapnīti īstenībā es loloju jau ļoti ilgi. Pat īsti neatceros, kad pirmo reizi padzirdēju par EBD iespējām. Varētu būt pirms kādiem 7 gadiem. Radās doma, ka es kaut kad ko tādu arī varētu pamēģināt. Bet tad tas likās tik grūti īstenojams un šo domu es tikai arvien atliku un atliku, jo bija slinkums tā kārtīgi pieķerties klāt un kaut ko sākt darīt. Un arī nebija īsti piemērots laiks, jo bija jāpabeidz skolas un tad arī uzradās aupair iespēja. Bet nu jā...beidzot saņēmos un sapratu, ka ir pienācis laiks īstenot EBD! Sāku meklēt projektus un organizācijas. Rakstīju daudz daudz e-pastus un sūtīju savus CV un motivācijas vēstules. Ja pareizi atceros tad to visu uzsāku jau 2011. gada augustā un redziet...tikai tagad 2012. gada februārī reāli tiku pie savā EBD! Jā, darbs tur ir jāiegulda diezgan liels. Ja salīdzina ar to, cik viegli ir kļūt par aupair, tad brīvprātīgā darba iegūšana nav nemaz tik vienkārša. Par visu to procesu, kam es izgāju cauri un kā atradu savu ideālo organizāciju un kāpēc tieši Rumānija...par to es pastāstīšu savā jaunajā blogā! Haha nu tas tā, lai man iesākumam arī tur būtu ko rakstīt :D

Pašreiz esot Latvijā, es jūtos ļoti mierīga, daudz daudz domāju un pārdomāju. Un arvien vairāk saprotu, ka man te Latvijā vairs nav ko darīt. Es laikam esmu saslimusi ar to dzīvošanu ārzemēs. Man visu laiku vajag jaunus piedzīvojumus. Tas man ir kā barība, kā gaiss. Ja palikšu Latvijā, es te nosmakšu :D Nu lab lab tik traki jau arī nav. Bet drūmi gan. Šodien biju izgājusi uz pilsētu iepirkties. Pretī uz ielām redzēju tikai drūmas un bēdīgas sejas. Noteikti daļēji vainīgi pretīgie laikapstākļi :D Bet nu ne jau tikai tas. Latvijā vienmēr esmu novērojusi drūmas sejas. Cilvēki te nav laimīgi un tas mani ļoti apbēdina. Tāpēc arī man pašai negribās dzīvot šādā vietā. Piedodiet. Jā, zinu, ka izklausās, ka es bēgu no Latvijas problēmām...neattaisnošos un nepaskaidrošu...es tāda vienkārši esmu!

Bet pagaidām, kamēr vēl dzīvojos pa Latviju es satieku pāris tuvākos un īpašākos draugus. Tas mani uzmundrina. Kā ir ar ballītēm? Hmmm, ja godīgi negribās, tāds apnikums iestājies un ballētis ballēšanās pēc arī nav jēgas. Tajā vietā es labāk izvēlos noskatīties kādu filmu mīļa drauga apskāvienos ;)Bet nu vēl jau priekšā nedēļas nogale, gan jau kāda ballīte sanāks. Sestdien starp citu braukšu uz Ventspili apciemot savu superīgo draudzeni Magonīti :)) Būs jautri! Pēc tam man vēl būs pāris dienas atlikušas, lai sagatavotos Rumānijai. Pagaidām par to vēl tā kārtīgi neesmu sākusi domāt, bet dzīr jau vajadzēs...kā lai sakrāmē savu dzīvi divos čemodānos uz 9 mēnšiem???

P.S. Nobeigumā vēlos pieminēt, ka man ļoti ļoti pietrūkst manas māsas. Tas, laiks, ko pavadījām kopā Holandē bija nenovērtējams. Zinu, ka ļoti daudz strīdējāmies, bet tie jau tikai sīkumi. Nu atkal jau šķiroties es patiešām novērtēju cik esmu laimīga, ka man ir tādas foršas māsas un cik ļoti es viņas mīlu. It īpaši to saprotu tagad, jo nu jau nevar zināt, kad atkal tiksimies... 

Es pat raudāju, kad māsām bija jāsaka Čau ;( Ceru, ka jums Hlandē labi ies un ceru, ka drīz pārcelsieties uz kādu citu valsti! Nevajag tur degradēties!!!