Turcijas sapnis 1. daļa

"Hmm OK!!!" :D šis teiciens caurstrāvoja visu šo fantastisko nedēļu, ko pavadīju Turcijā un bija Ok, nē pat 100x labāk nekā tikai Ok!
Pat nezinu ar ko lai iesāku, jo mans prāts ir pilns ar neskaitāmām lieliskām atmiņām un emcijas joprojām virpuļo, kaut arī pagājusi jau pusotra nedēļa kopš šī ceļojuma. Esmu it kā pa vidu starp Turciju un realitāti Liepājā. Man nepatīk šī sajūta, jo es vēlos būt atpakaļ Turcijā. Un tam ir vairāki iemesli. Viss, kas tur notika, bija tik interesants un jauns priekš manis. Tas bija kā brauciens ar karuseli, no kura nekad negribās izkāpt. Šeit Liepājā man ir tik garlaicīgi :( Gribu arī atpakaļ uz Turciju, jo tur satiku patiešām fantastiskus cilvēkus un 9 dienas bija daudz par maz lai viņus kārtīgi iepazītu. Mmmm, tik lieliski mēs kopā visi laiku pavadījām. Žēl, ka tas viss ir beidzies. Es gribētu šādā karuselī dzīvot visu laiku... Vēl man gribās atpakaļ, jo tur Turcijā jau iestājusies vasara...katru dienu bija tā ap +28 un tāpēc varat iedomāties cik "patīkami" bija atgriesties aukstajā Latvijā. Nu ok, tagad jau arī Latvijā beidzot silts palicis, bet tad kad atbraucu atpakaļ nebija gan. Dienā, kad viss šis jaukais sapnis bija beidzies, es kļuvu ļoti emocionāla...raudāju gan atvadoties, gan mājās pārrodoties. Emocijas bija tik ļoti sakāpinātas. Viennozīmīgi varu teikt, šis bija visneaizmirstamākais ceļojuma piedzīvojums, kāds man jebkad bijis. Centīšos jums uzrakstīt un parādīt šo visu, bet zinu, ka jūs tā arī līdz galam nesapratīsiet to, ko es piedzīvoju...

Nu tad sākam!
Kāpēc tad es īsti devos uz Turciju? Tas bija viens kārtējais Eiropas Savienības projektiņš, kuru atradu draugiem.lv. Man jau šitādas lietiņas ļoti piesaista un ja ir laiks un līdzekļi, tad cenšos piedalīties. Šoreiz šī bija Jauniešu apmaiņa "Show your Culture with Art". Pirmais, kas mani piesaistīja bija tēma. Ja jau tas būs par mākslu, tad jau noteikti kaut kas awesome. Bet beigu beigās izrādījās, ka no mākslas tur reāli nekas nebija...vienu dienu taisījām kaut kādu plakātu un tā arī bija tā slavenā Mākslas nodarbība :D Ok, programma apmaiņai bija tāda mazliet sviestaina un neorganizēta, taču man tas visā visumā netraucēja. Man bija interesanti tā pat un ieguvu arī ļoti daudz no tā, ka neko daudz īsti tur nevarēja no programmas iegūt :D Hmmm, kaut kā dīvaini sanāca uzrakstīt, bet cerams, ka sapratāt.
Kopā apmaiņā piedalījās 6 valstis...Turcija, Rumānija, Ukraina, Azerbaidžāna, Francija un mēs Latvieši. Nedaudz gribu jums pastāstīt par katru no šīm grupām, jo mēs visi bijām tik ļoti atšķirīgi.
Turki kā jau turki....tā kā viņi bija organizatori, tad bija ļoti izpalīdzīgi un draudzīgi. Turku meitenes vienīgi ne īpaši labi angliski runāja. Bet nu ļoti jaukas! Visi viņi bija dikti jauki!

Daļa no Turku grupas viņu internacionālajā vakarā

Rumāņi no visiem apmaiņas dalībniekiem, manuprāt bija paši atraktīvākie un foršākie, it īpaši puiši. Bija viens tāds Jonuc, kas bija vienmēr uzmanības centrā, izcēlās ar jokiem un skaļu balsi, vienmēr darīja kaut ko muļķīgu. Nu katrā kompānijā vienmēr viens tāds ir. Tad bija divi brāļi...Andy un Dany. Viņi bija tik nenormāli forši. Andy pie tam vēl mūziķis un spēlē bungas vienā Ungāru grupā. Abi viņi tādi mākslinieciska tipa bija, manējie. Mēs šajā apmaiņā ļoti labi sadraudzējāmies un daudz laika kopā pavadījām. Un pie tam vēl viņi visi nāk no Baia Mare pilsētas, kur es pavadīju 9 mēnešus, kā brīvprātīgā. Daudz kā kopīga mums bija. Dīvaini, ka līdz šim nebijām tikušies. Rumāņu meitenes gan bija tādas mazliet garlaicīgas, bet arī ne vainas. Ar vienu no viņām dzīvoju kopā istabiņā.

Superforšie Rumāņu puikas. Brāļi tie abi, kas pa labi (līdzīgi) un tas baltajā kreklā ir trakais Jonuc, izskatās jau ar pēc tāda āksta :D

Ukraiņi, kā jau vienmēr izcēlās. Bija 2 puiši un 3 meitenes. Puiši bija forši, gara auguma un patika iedzert, nu kā jau ukraiņiem. Viens no viņiem bija īpaši skaļš un smieklīgs...Feģa. Kultūras vakarā šis par godu Ukrainai pat matus sev noskuja un atstāja vien grebeni :D Bija jauki arī krievu valodā parunāties ar viņiem. Bet nu tās meitenes...OMG. Tādas cacas. Visu laiku dikti pucējās, ģērbās ar spiguļiem un dīvainām kleitām. Vienmēr uz aktivitātēm ieradās vismaz pusstundu vēlāk, jo bija tak jasapucējas. Ja gājām pilsētas tūrē vai kādā citā ekskursijā, tad šīm kājās bija augstpapēžu kurpes. Nu come on!!! Un arī tas viss kā viņas runāja un izturējās...baigās princeses. Fuj, man nepatika. Mēs pārējie visu laiku par viņām "ierēcām".

Ukraiņu grupa ar cacām

Cacas ar Rumāņu puišiem

No Azerbaidžānas bija 2 puiši un 3 meitenes. Ak kungs, cik tas viens bija smieklīgs un mīļš...Elvins. Mēs nevarējām īsti saprast vai viņš ir gejs vai nav. Viņš visu laiku ļoti mīļi ar puišiem izturējās (ar meitenēm jau arī), bet puišiem viņš skārās klāt, apskāva, iedeva rociņu. Beigās viņš atklāja, ka viņam tomēr esot draudzene :D Aaaa un starp citu viņš Azerbaidžānā ir slavena TV seriāla aktieris. Tik forši. Azerbaidžānas meitenes man visas likās vienādas...maziņas, ar tumšiem gariem matiem, tumšām acīm un neiespējami grūtiem vārdiem. Es tā arī līdz apmaiņas beigām neiegaumēju viņu vārdus, kaut arī viena no viņām pat dzīvoja manā istabiņā :D Bet viņas arī bija ļoti jaukas.

Andy un Elvins (čalis džinsās)...superforšais Azerbaidžānas TVsariāla aktieris un grūti nosakāmas seksualitātes pārstāvis :D

Azerbaidžānas meitenes, kas visas vienādas :D

No Francūžiem es biju cerējusi ko vairāk. Šī mums bija tāda kā nedaudz atstumtā grupa. No viņiem visiem pieciem reāli normālā angļu valodā runāja tikai Morgana, mana istabas biedrene un viņa arī bija vissakarīgākā. Pārējie franči bija ļoti strigti Muslima ticības piekritēji un viņiem ļoti daudz kas šajā apmaiņā likās viņu ticībai aizvainojošs, piemēram stereotipu un diskriminācijas spēle. Kaut arī mēs neviens viņus apzināti neaizvainojām, viņiem likās, ka mēs to darām un viņus nepieņemam. Bet nu kā lai ar viņiem komunicē, ja viņi paši nemaz necenšās. Sēž savās istabās. Viņi arī nemaz nepiedalījās daudzās aktivitātēs, jo negribēja vai likās aizvainojoši, vai arī viņi tajā laikā nodevās lūgšanām. Šie pat cēlās gandrīz katru nakti 04:00 augšā un devās uz Mošeju, tad gad Turcijās sākās kopējās lūgšanas laiks. Ārprāc! Nu dīvaini tie franči bija. Es katrā ziņā centos būt draudzīga ar viņiem, cik nu tas bija iespējams!

Mana foršā istabas biedrene Morgana...te es viņai taisu Hennas tetovējumu. Sev arī vienu uztaisīju

Bildes priekšplānā dīvainie Musulmaņu ticības franči Sofians un Buršha

Un mēs Latvieši...vislielākais prieks, protams, par Elīnu Magonīti, manu superīgo draudzeni, kuru es uzaicināju doties man līdzi un beigu beigās viņai šis ceļojums tik ļoti bija vajadzīgs. Ne es, ne viņa nenožēlojam nevienu brīdi. Un kopā mēs abas tik lieliski laiku pavadījām. Tagad atkal kādu gadu varam netikties un pēc tam kopā kaut kur aizbraukt :D Vēl no latviešiem bija Sintija...smieklīga, ļoti runīga un traki apsēsta ar iepirkšanos. Viņa to Turcijā darīja katru dienu, nepārspīlēju. Bija arī Latviešu puikas Toms un Didzis...čaļiem ne vainas. Vispār mēs latvieši bijām dikti feina grupiņa, manuprāt! Es biju grupas līdere :p

Un te, protams, mēs...jaukie un lieliski Latvieši! Sintija, Didzis, Elīna, es un Toms

Te vienkārši pāris portretu bildes. Patika man ķert tuvos kadrus :)

Nu jūs ziniet, kur es biju un kādi mēs tur interesanti cilvēki bijām savākušies, bet kā tad sākās viss šis piedzīvojums? ...
Tas sākās sestdienas rītā. Priekšā vienas dienas garais ceļš uz Turciju, starp citu Gaziantep pilsētu....Turcijas dienvidos, netālu no Sīrijas robežas. Ar autobusu aizkratījos 3 stundas līdz Rīgai, tur satiku Elīnu un pēc tam satikām Rīgas lidostā pārējos latviešus. Tā kā pirms tam Facebookā jau bijām kontaktējušiem, tad diezgan viegli viens otru lidostā atradām. Nu labi ok, visi mani pamanīja dēļ maniem sarkanoranžajiem matiem :D Latvieši satikušies, dodamies ceļā. Mūsu pirmais lidojums bija uz Stambulu...2,5 stundas. Lidojām ar Turkish Airlines un man jāsaka, ka pēc šī lidojuma man kaut kādā Ryanair lidmašīnā vairs iekšā kāpt negribās :D Pirmkārt jau mums deva pusdienas (cenā iekļauts) un varēja dzert ko grib. Mēs ar Elīnu pat pa vīnam izdzērām. Un pusdienās bija siltais, kaut kādi salātiņi, uzkodas un pat saldais. Lidmašīnā bija arī TV un rādīja filmu, katram piešķīra arī austiņas. Varēja dabūt arī spilvenus un segu. Un viss tik jauks, krēsli tik ērti, daudz vietas utt. Vienkārši fantastiski!

Lūk, manas pusdienas lidmašīnā!

Pēc tam Stambulas lidostā gandrīz vai apmaldījāmies, kamēr atradām, kur mums jādodas, lai tiktu uz mūsu nākošo lidojumu. Ārprāc, cik tā lidosta ir milzīga...ej un ej un nav gala. Bet nu veiksmīgi atradām vietējo reisu un ar to pašu Turkish Airlines. Lidojums no Stambulas uz Gaziantep. Šoreiz tikai 1,5 stundas, bet tomēr. Arī šajā lidmašīnā mūs pabaroja, bet tikai ar sviestmaizi, dzērieniem un saldo. Tomēr kaut kas. Galā bijām tikai ap plkst. 22:00. Lidostiņa bija ļoti maza un mēs pēc bagāžas saņemšanas uzreiz satikām turku puišus, kas mums bija atsūtīti pretī. Laukā bija diezgan pavēss :( Cerēju sajust Turcijas silto vējiņu, bet nekā. Jāgaida laikam līdz nākošajai dienai. Bija jau nakts laukā. Puiši, kas mūs savāca bija brīvprātīgie organizācijā. Visi sasēdāmies aizdomīga izskata mikrobusiņā. No sākuma bija tā dīvaini, mazliet bailīgi, bet nekas jau traks nenotika. Apmēram pēc 20 min brauciena, sapratu, ka esam sasnieguši Gaziantep pilsētu. Hmmm, pirmais iespaids nebija tas labākais. It kā šī esot sestā lielākā Turcijas pilsēta ar 2 milj. iedzīvotajiem. Domāju, ka būs kaut kas wooow, bet ielas izskatījās naksnīgi tukšas, drūmas un bailīgas. Varbūt tas tāpēc, ka nakts. Mūs aizveda līdz pilsētas centram, jo tur arī atradās mūsu viesnīca. Iedomājieties, mēs 9 dienas te dzīvosim vienā no krutākajām Gaziantep 4 zvaigžņu viesnīcām pašā pilsētas centrā. Pa skaisto! Es biju sajūsmā. Vienīgi, ka pašā pirmajā vakarā, ierodoties, tas centrs neizskatījās diez ko pievilcīgs un man, piemēram, vienai pašai būtu bijis bail iet uz ielas. Bet tas jau laikam tā normāli Turcijā. It īpaši, ja esmu meitene no Latvijas, vai ne.

Nākošajā dienā uzņemtas bildes no mūsu viesnīcas pēdējā stāva. Tāda izskatās Gaziantep no augšas

Pilsētas centrā ir milzīgs pilskalns. Ah, par to man jums vēlāk būs viens interesants stāsts. Gājām pils slepeno alu izpētē :D Pa kluso!

Pirmajā vakarā mēs neko īpašu nedarījām, jo ieradāmies ļoti vēlu. Bijām pati pēdējā grupa. Mēs nemaz pārējos apmaiņas dalībniekus nesatikām. Devāmies uz savām istabiņām. Starp citu, organizatori mūs īpaši salika pa istabām. Man nesanāca būt kopā ar Elīnu, žēl. Mani ielika istabiņā ar Francūzieti, Rumānieti un Azerbaidžānieti. No sākuma nebiju apmierināta, ka nebūšu kopā ar Elīnu, bet pēc tam jau pieradu. Arī manas istabas biedrenes izrādījās ļoti foršas. Bet nu ar Elīnu jau arī visu laiku kopā pavadījām, čilloju pie viņas istabiņā, vai viņa pie manis. Nebija mums tur kaut kādi noteikumi, par to, kas drīkst un kas nedrīkst pie kā iet ciemos. Arī puiši droši varēja uzturēties meiteņu istabās. Tā teikt mums bija pilnīga brīvība! Un viesnīca, protams, bija riktīgi forša, viss pa šiko. Un iedomājieties mums istabiņās bija telefoni, pa kuriem mēs varējām zvanīt uz citām istabiņām. Pat vannas istabā bija telefons. Tik forši. Mēs visi savā starpā visu laiku sazvanījāmies :D Smielīgi! Tad vēl mums bija tāds interesants lifts ar milzīgu apaļu stikla sienu...ar to mēs arī visu laiku braukājāmies.

Tādi lūk bija mani pirmie iespaidi, pirmie novērojumi. Re cik daudz par to vien šodien uzrakstīju. Domāju, ka jums pietiks ko lasīt un es turpināšu rīt (cerams). Man vienkārši tas viss, kas noticis Turcijā ir tik ļoti sajaucis galvu, visu gribās izstāstīt, bet tajā pašā laikā nespēju sevi piespiest uz rakstīšanu, jo man te Latvjā trūkst iedvesmas. Kaut kā gribās arī to visu notikušo paturēt sev, bet tajā pašā laikā arī dalīties ar jums.
Man joprojām liekas, ka Turcija bija tikai sapnis un es tikai tagad esmu pamodosies. Ja arī tas nebija sapnis, tad pavisam cita realitāte pilnīgi noteikti. Tā bija vieta un laiks, kur es pilnībā aizmirsu par savu ģimeni, draugiem un mīļotajiem cilvēkiem, mans prāts un jūtas koncentrējās uz pavisam citām lietām un notikumiem. Man pašai tas pat liekas tik pārsteidzoši, kā var tā vienkārši izslēgt realitāti un pārslēgties pavisam uz citu dzīvi. Man tas bija tik pat vienkārši kā nospiest podziņu. Es Turcijā izdzīvoju citu dzīvi, dzīvi, kuru es nekad neaizmirsīšu...dzīvi, kura bija daudz par īsu...

Kopbilde!!!