Pēdējā mana seriāla sērija

Sveiki mīļie! Svētki nosvinēti un pie Liepājas un atkal atgriešanās jau esmu mazliet pieradusi. Laba sajūta. Taču joprojām domāju par pagājušo nedēļu un to cik tā man bija emocionāli un fiziski grūta. Un ja godīgi man ir prieks, ka tas viss ir garām, jo es neciešu atvadas. Viens maz dzīves posms nu ir garām un laiks kam jaunam. Bet pagaidām vēl nesteigšos, vēl gribu nedaudz pakavēties atmiņās un pastāstīt kā tad man gāja manā pēdējā nedēļā Holandē. Kā jau iepriekš raksīju...tā bija patiešām grūta nedēļa. Katru dienu man no kāda bija jāatvadās. Bija jāpako mantas un jāizdara tik daudzas lietas pirms aizbraukšanas. Manas emocijas kāpa un kāpa ar katru dienu līdz es ceturtdien eksplodēju un asaras gāja pa gaisu.

Nedēļa aizsākās un pirmdien es pilnīgi nespēju koncentrēties darbam. Likās, ka atrodos pilnīgi citā realitātē un viss, kas notiek apkārt...tas man liekas mazsvarīgs. Pa dienu pie manis atnāca māsas. Šīs čilloja un neko īpašu nedarīja, bet man gan bija kaut kāda enerģija uznākusi un satraukums par to, ka līdz nedēļas beigām nepaspēšu izdarīt visu kas jāizdara. No savas istabas sienām noņēmu nost visu, kas tur gada laikā bija pielīmēts. Haha diezgan loģiski, ka pastkartes no sienas nonāca nost ar visu krāsu. Manai host ģimenei tās sienas pilngi noteikti tagad pēc manis būs jāpārkāso :D Tad vēl es iztukšoju visas atvilknes un skapīšus un izmetu ārā pēdējās drēbes, kas man vairs nav vajadzīgas. Pēc šīs lielās kārtošanās istaba likās tik tukša un tas bija ļoti skumji. Sajūta pavisam dīvaina. Un ziniet kāda ir mana atšķirība no māsām? Es patiešām esmu dzīvē daudz stresaināka nekā māsas un viņas man to arī diezgan bieži pārmet. Man esot jāiemācās relaksēties un tik ļoti nesatraukties par lietām. Bet es nezinu kā. Esmu pieradusi, ka man ir daudz kas jādara un parasti visu saplānoju un esmu laimīga tikai tad, kad tas ir izdarīts. Uztraucos par daudzām lietām. Nespēju atslābinaties. Haha cik smieklīgi...pat tagad, kad rakstu šo rakstu man blakus guļ Sandra un uzminiet, ko viņa man tikko teica? "Pat tagad tu nevari relaksēties! Atkal jau raksti blogu!". Njā, par blogu viņas man bieži ir pārmetušas. Man vajadzētu paņemt pauzi un atpūsties, veltīt laiku sev! Jā jā zinu! Laikam jau ir par sevi mazliet jāparūpējas un jāatslēdz smadzenes no domāšanas. Tad nu tā...šis patiešām būs pēdējais rakstiņš, kas saistīts ar Holandi. Pēc tam uz kādu laiku paņemšu pauzi un atpūtīšos no visa!

Pirmdienas vakars gan bija ļoti jauks. Teddy mani uzaicināja romantiskās vakariņās. Viņš mani aizveda uz Hāgu un rezervēja galdiņu vienā jaukā Meksikāņu restorānā. Šoreiz jau es biju vairāk izglītota nekā mūsu pirmajā restorāna randiņā :D Zināju, ka no sākuma jāpaņem Apetaizers un tad galvenais ēdiens. Es izvēlejos tādus kā salātus un galvenajā ēdienā Tapas - visādus nelielus ēdieniņus. Man tur bija rīsi, 2 veidu gaļa, zivs, lielā garnele, sautēti dārzeņi un fri kartupeļi. Tik garšīgi! Teddy paņēma kalmāru gredzenus mīklā un galvenajā ēdienā viņam bija 4 veidu gaļas un arī dārzeņi un fri kartupeļi. Hahaha, protams, visu neapēdām. Lieliski pavadījām laiku, pļāpājām par to, ko esam kopā piedzīvojuši un skumām par to, ka tā vairs nebūs. Vispār Teddy šajā vakarā bija tāds diezgan bēdīgs un domīgs. Zinu kāpēc. Centos viņu uzmundrināt cik vien spēju. Pēc vakariņam Teddy mani centās pierunāt palikt pie viņa pa nakti. Es it kā svārstījos un vēlējos labāk palikt mājās, bet eh, ko tur daudz domāt. Šī taču mūsu pēdējā nedēļa un jāpavada kopā pēc iespējas vairāk laika. Devāmies pie Teddy. Un es nemaz nenožēloju. Šī patiešām bija viena no lieliskākajām naktīm, ko pavadījām kopā. Viena no divām pēdējām :(

Otrdiena man arī bija diezgan skumīga diena, jo nācās atvadīties no pāris cilvēkiem. Diena iesākās ar Hema brokastīm. Kopā tās pavadījām ar māsām, Vivi un Grizy. No šīm abām meitenēm tad nu nācās atvadīties. Grizy arī bija beigui savas aupair gaitas un devās atpakaļ uz Dienvidāfriku. Grizy ir lielisks cilvēks. Ar savu nopietnību man viņa vienmēr paliks atmiņā. Un tas jau nebūt nenozīmēja, ka Grizy nepatika ballēties. Viņa vienmēr izcēlās ar to, ka daudz runā un ir skeptiski noskaņota pret daudzām lietām. Mani ļoti aizrāva viņas stāsti par trakumiem Dienvidāfrikā un par to, ka jau 7 no viņas ģimenes locekļiem ir nogalināti sakaarā ar melnādaino cīņām pret baltajiem. Skumji, bet tā tur ir realitāte. Ah, Grizy, man viņa pietrūks. Bet vēl vairāk man pietrūks Vivi. Ar šo brazīliešu aupair iepazinos tikai pirms kādiem 2 mēnešiem, kad viņa te Wassenaar ieradās kā Lindsy aizstājēja. Uzreiz nodibinājām labu kontaktu un kļuvām par diezgan tuvām draudzenēm. Par viņu un viņas trakajiem ballīšu un puiši piedzīvojumiem zinu daudz :D Nu ok, uz beigām mani Vivi sāka mazliet kaitināt un apnika ar viņu katru dienu sarakstīties, bet nu tā jau visā visumā viņa ir superīgs cilvēciņš, kuru nekad neaizmirsīšu. Otrdienā nācās atvadīties arī no viņas, jo Vivi devās Ziemassvētku brīvdienās uz Itāliju. Starp citu viņa man uz atvadām uzdāvināja skaistu taurenīša kaklarotu no Brazīlijas. Mīļi. Un atvadoties mēs sarunājām, ka noteikti vēl dzīvē tiksimies, pilnīgi noteikti ;)

Šajā dienā atvadīties sanāca arī no mana ekstra darbiņa ģimenītes. Tā bija ļoti jauna franču ģimenīte un es viņiem reizi nedeļā palīdzēju uzkopt māju. Sāku šo darbu pirms gada, kad mamma vēl bija tikai stāvoklī ar dēliņu Arturu. Un nu, kad dodos prom, mazajam jau ir 4 mēneši. Neticami. Kaut arī īpaši daudz es ar šiem cilvēkiem laiku kopā nepavadīju, man vienalga viņi bija kļuvuši mīļi. Vienmēr tik jauki izturējās pret mani. Žēl bija atvadīties. Un viņi man vēl uz atvadām uzdāvināja 25 eiro :)

Trešdien arī bija diezgan skumīga, bet tajā pašā laikā jautra diena. Drīzāk jau vakars. Mēs ar māsam pašu pēdējo reizi aizgājam uz "Rickies". Uzaicinājām arī pāris mūsu dutch draugus un pāris aupair, kas vēl nebija aizbraukušas brīvdienās. Es paredzēju, ka būs tāds mierīgais vakariņš. Pasēdēsim, papļāpāsim, iedzerim pa aliņam. Bet beigas izvērtās ļoti jautra ballīte. Pirmkārt jau, kad ieradāmies bārā, tur tika rādīta kaut kāda futbola spēle un bārs bija pilns. Garvenokārt jau ar čaļiem. Mēs ieņēmām savu galdiņu. Mūsu dutch draudzene Medlon un aupair Jo jau bija ieradušās. Uzreiz satikām arī bāra īpašnieku Riku un bārmeni Džeiku, kas šovakar šeit bija tieši īpaši dēļ mums. Awww cik mīļi. Vēlāk ieradās arī Noemi un viņas puisis Remco :D Atnāca aupair Stefani, Anni un Aida. Arī mūsu superīgais Bas vēlāk ieradās. Tik mīļi. Viņi visi te bija dēļ mums. Lai arī vakars bija jauks, skumjas bija visu acīs. Nespēju noticēt, ka šī ir mana pēdēja ballīte tik mīļajā bārā. Bet ja godīgi, tad man bija mazliet savādākas sajūtas kā māsām. Man pietika, man bija jau mazliet apnicis. Un nebija tāda sajūta, ka tagad ļoti ļoti pietrūks "Rickies". Savs laiks ir nokalpots un tagad vajag ko jaunu. Sandrai gan bija dikti žēl šo vietu atstāt, vietu, ko viņa pat sauca par savām otrajām mājām. Vienu dikti jauku lietu gan izdarījām...iedevām Džeikam mūsu Miltiņu māsu fotogrāfiju, kas uzņemta "Rickijā". Virsū es vēl uzrakstīju, ka ceram palikt neaizmirstamas un mīlam "Rickiju". Šo bildi Džeiks pienagloja pie vienas bāra sienas, mūsu sienas. Tur vēl neviena fotogrāfija nebija, tā kā būsim diezgan pamanāmas. Mūsu aupairām pateicām, ka tā nu būs aupair siena un katru reizi, kad kāda aupair pamet Wassenaar, tad viņai tur jāatstāj savu foto. Aaa iedomajieties cik forši būtu, ja mēs pēc kādiem pāris gadiem te atgriestos un tā siena būtu pilna ar aupair fotogrāfijām. Foršu tradīciju aizsākām :) Bet es vienalga zinu, ka mūs te neaizmirsīs. Māsas Miltiņas. Pat Džeiks un "Rickija" īpašnieks mums personiski pateica, ka vairs nebūs tas. Mēs te ienesām pamatīgu jautrību un viemēr izcēlāmies. Arī visas paliekošās aupair teica, ka ballītes vairs nebūs tādas bez māsām Miltiņām. Mēs esot bijušas tāds kā centrs, kas visas savāc kopā. Jā, vispār tā bija :D Nu ok tās bijām es un Sandra. Laura vienmēr tikai nāca līdzi :D Viņa nekad neko neorganizēja :D Bet nu katrā ziņā patīkami, kad tev meitenes pasaka, ka mēs pietrūksim un dzīve Wassenaar vairs nebūs tāda :( Bet nu mēs meitenēm likām apsolīt, ka viņas turpinās kopā ballēties un uzturēs arī Hema brokastu tradīciju. Es patiešām ceru, ka tā būs. Un es arī ļoti ceru, ka mēs Māsas Miltiņas paliksim leģenda Wassenaar un mūs vēl tur ilgi atcerēsies. Vispār par to esmu droša!

Bet nu atpakaļ nedaudz pie ballītes. Bija jautri, kaut arī man bija pamatīgs nogurums. Es izdzēru tikai 2 glāzes ar alu, jo nākošajā rītā pieraksts pie zobārsta (manas host mammas). Mierīgais trešdienas vakars beidzās ar dejām, jautrību un atvadām. Atvadas ar solījumu atkal jau satikties. Un kā mēs visiem teicām...We never say goodbye, We say see you soon! Un tā lai arī paliek :) No bāra devos prom un vispār jutos labi. Man nebija kaut kādas lielās skumjas. Kā jau iepriekš rakstīju, man ir mazliet savādāk kā māsām. Es te Wassenaar esmu jau nodzīvojusi 1 gadu un 4 mēnešus un tas ir ilgi. Man ar to pietiek un es gribu pārcelties kaut kur citur. Viss ir apnicis. Tāpēc arī nebija tā, ka ļoti skumji pamest šo vietu. Vairāk jau skumji atvadīties no cilvēkiem.

Mūsu foto uz bāra sienas. Ceru, ka tas tur mūžīgi paliks!

Pēdējais vakars "Rickijā" kopā

Ar Medlon un mazo jauko Noemi

Foršais geju draugs Ešlijs

Ar mūsu dutch draugiem Ivo un Basu

Amerikāniete Stefani un Ivo

Mans mīļais Bas :)

Te es ar bārmenīti Džeiku un "Rickies" īpašnieku Riku

Sandra un Džeiks. Viņiem būs mūžīgi abpusēji lielas simpātijas. Sandra jau visu laiku lauzās, bet šovakar beidzot atkal viņi bučojās. Skumji jau bija abiem šķirties pēc tam :(

Ah atvadas! Patiesas emocijas!

Pēdējās dejas "Rickijā"

Tad nu lūk jā....šis nu bija mans pēdējais ieraksts par slaveno "Rickiju" un arī pēdējās bildes no tā. Ah, ja tā padomā, kas tik tur nav piedzīvots...labi laiki bijuši! Neaizmirstamas emocijas un atmiņas, kas man paliks mūžam!

Ceturtdiena man bija ļoti ļoti smaga diena. Viss manu emociju sakāpinajums un tam plusā vēl pamatīgs nogurums. Pirmkārt jau cēlos ļoti agri, jo bija jādodās pēdējo reizi pie zobārsta. Tā kā gulēts nebija daudz, tad visu dienu pēc tam jutos ļoti miegaina. Bija vēl arī jāsapakojās līdz galam un jāizdomā, ko atstāt Holandē un ko man patiešām vajadzētu ņemt līdzi uz Latviju.  Kaut kā beigās galā tiku. 

Pirmās manas asaras noritēja, kad devos uz skolu savākt bērnus. Tad arī pēdējo reizi satiku savu ekstra darbiņa Mammu Maraiki. Nu tā ir tā mamma, kurai es piesaktīju mazo Viki un Roger. Tik skumji bija atvadīties. Šodien pēdējo reizi arī viņus abus pieskatīju. Maraike man uzdāvināja arī ģimenes bildi un kosmētikas komplektiņu. Es viņai arī uzdāvināju bildīti, kur esmu kopa ar Viki un Roger. Man ar Maraiki šā gada laikā bija pat izveidojies daudz labāks kontakts nekā ar savu host mammu. Viemēr jautri parunājāmies un pasmējāmies. Es vienmēr apbrīnoju Maraikes enerģiju un dzīves sparu. Iedomājieties viņai ir 5 bērni un vīrs ļoti aizņemts ar darbu, tā kā par visiem nākas rūpēties pašai. Un es nekad neesmu redzējusi Maraiki nogurušu vai bēdīgu. Viņa patiešām ir viens no visdzīvespriecīgākajiem cilvēkiem, ko es savā mūžā esmu satikusi. Un protams viņas mazie, kurus es 2 reizes nedēļā pieskatīju. It īpaši man pietrūks 2,5 gadīgā Viki. Tāds jaukumiņš, Ceru, ka viņa mani atcerēsies. Tad nu skolā ceturtdien pedējo reizi satiku Maraiki. Emocijas bija sakāpinātas un kad viņa mani apskāva, es sāku raudāt. Nespēju valdīt asaras :(

Pēc tam visu dienu vairs nebiju savā ādā. Aizdomājos par visādām lietām, kas piedzīvotas un kas vēl jāizdara. Domāju par Teddy un par Holandes pamešanu. Domāju par mantu atstašanu Holandē. Domāju par škiršanos no manas mīļās mīļās Nynkes. Par visu...un ik pa brīdim atkal sāku raudāt. Asaras pašas bira. Un tas viss vēl nāca komplektā ar nenormālu nogurumu un galvas sāpēm. Jutos nenormāli nožēlojami. 

Dikti izraudājos arī vakarā, kad pie manis uz istabu atnāca mana host mamma. Vispār viņa pirmā sāka raudāt un pēc tam arī es nespēju valdīties. Vienkārši viņas vārdi bija tik aizkustinoši. Viņa man atvainojās par to, ka reizēm bijusi nesavaldīga un ar sarežģītu raksturu, bet tajā pašā laikā atzina, ka mani ļoti ļoti mīlot un es esot labākā aupair, kāda viņiem jebkad bijusi. Un esot tik skumji šķirties :( Nu ļoti aizkustinoša saruna mums bija. Un tiešām vajadzīga.

Vēlāk nogāju lejā pie visas ģimenes un kopā ar host vecākie iedzērām šampanieti. Nu tāds ļoti jauks pēdējai vakars kopā ar manu host ģimeni. It īpaši man šajā vakarā gribējās mīļot manu mazo enģelīti Nynki. Jā, bija jauki, bet ne jau šie bija tie cilvēki, ar kuriem vēlējos kopā pavadīt visu savu pēdējo vakaru un nakti Holandē. Tas viennozīmīgi bija Teddy :) Viņš man atbrauca pakaļ uz Wassenaar. Host vecāki teica, lai es viņu arī ieaicinu iekšā uz vienu dzērienu. Bija jauki. Beidzot arī viņi tā pa īstam iepazinās ar Teddy. Haha draudzējamies jau 4 mēnešus un tikai tagad sanāk iepazīstināt ar maniem host vecākiem.

Vakarā devāmies pie Teddy. Pavadījām pēdējo jauko vakaru kopā ar viņa ģimeni. Dzērām tēju un skatījāmies filmu, Bija tik mīlīgi, bet skumji, jo zināju, ka šis ir tāds pēdējais vakars. Vairs es nedēļas nogalēs neviesošos viņu siltajās un jaukajās majās. Tas man tik ļoti pietrūks. Un par to, ka Teddy vecāki vienmēr pret mani bijuši tik jauki un mīloši, es viņiem sagatavoju tādu kā atvadu un Ziemassvētku dāvanu. Nopirku 3 eglīšu stikla bumbas un uztaisīju jauku rozā kastīti un apsēju ar lentītēm. Man liekas, ka ļoti jauka dāvana. Viņiem patika. Un gan tētis gan mamma no manis tik sirsnīgi atvadījās. Samīļoja un cerēja satikt atkal jau drīz, Man patiešām ir sajūta, ka viņi ir ļoti laimīgi par to, ka viņu dēls mani ir saticis un no visas sirds priecājās par mūsu attiecībām un bezgala skums, ka vairs es nebūšu ar Teddy :( Ticiet man, arī es par to nepriecājos.

Dāvaniņa Teddy vecākiem

Protams, arī priekš Teddy es šo to biju sagatavojusi. Vispār viņš man dāvanu pasniedza pirmais. Tas man, ja godīgi bija tāds neliels pārsteigums, jo dāvana bija mazliet Cheesy. Bet mīļi un man patiešām daudz nozīmēja, ka viņš man ko tādu bija sagatavojis. Teddy man pasniedza fotorāmītī mūsu bildi. Un uz rāmīša rakstīts "Lovers". Teddy man lika noņemt rāmīša aizmuguri un tur bija vēl 3 bildītes un uz katras bildītes aizmugurē viņš šo to bija uzrakstījis. "I love you so fucking much, hope you won't forget about me. From the moment we started dating I knew I would fall deeply in love with you! You even brought me home and I love you for that. Aija you are perfect to me! I love you!" Ah, mīļi, bet skumji. Es Teddy uzdāvināju vienu savu personisko lietu. Negribēju nopirkt viņam kaut kādu cheesy love stuff. Uzdāvināju viņam savas baltās saulesbrilles, jo zinu, ka viņam bija tieši tādas pašas vasarā, bet tās saplīsa. Teddy par to ļoti bēdājās, jo viņam tās saulesbrilles ļoti patika. Tad nu es viņam atdāvināju savējās. Lai valkā un mūžam atcerās mani. Un tas vēl nebija viss. Es kā meitene, kam ļoti patīk rakstīt, uzrakstīju viņam vēstuli. Aizrakstījos un sanāca veselas 5 lappuses. Un starp citu, kad rakstīju to vēstuli, tad sajutos kā bērnībā, kad man bija neskaitāmi vēstuļdraugi un regulāri sarakstījāmies ar roku rakstītām vēstulēm. Haha sen kas tāds nebija darīts, tāpēc bija ļoti patīkami Teddy uzrakstīt vēstulīti. Manuprāt ļoti jauku uzrakstīju. Pakavējos atmiņās par to, kā iepazināmies un ko esam kopā darījuši. Uzrakstīju arī lietas, ko par viņu atcerēšos un kas man tik ļoti pietrūkst. Un, protams, arī to cik esmu laimīga, ka viņu satiku un iemīlēju un cik ļoti viņš man pietrūks :( Pasniedzu viņam šo vēstuli, bet izlasīt atļāvu tikai kad, kad jau būšu prom.

Mana vēstulīte Teddy :*

Pēdējā nakts...nespēju vien noticēt, ka pēdējo reizi gulēju viņa mīļajos apskāvienos un vairs tā nebūs. Pilnīgi sirds lūza :( Pēdējo reizi, dzirdēju, kā viņš saka, ka mīl mani...

Nākošais rīts, mans pēdējais rīts Holandē...ļoti ļoti skumjš. Biju satraukuma pilna un patiešām negribējās pat domāt par to, kas vēl priekšā. Divas no vismilzīgākajām un grūtākajām šķiršanām - no maniem bērniem un Teddy. Kopā ar Teddy devāmies uz Wassenaar. Es gribēju paspēt ierasties laikā, lai aizvestu Giju un Nynki uz skolu. Pēdējo reizi.  Gājām ar kājām un es jau jutu, ka drīz atkal sākšu raudāt. Mazie man piekļāvās un tas bija tik jauki. No Gija bija viegli atvadīties, jo zinu, ka pēc viņa tik ļoti nemaz neskumšu. Bet no Nynkes...negribu pat par to domāt. Nynke jau bija ok, viņa vēl maza un īpaši nesaprot šķiršanās bēdas. Raudāju jau tikai es. Apskāvu un nobučoju mazo. Un pēdējie vārdi, ko viņa man pateica, bija "I love you! Can I go now?" :D Tik mīlīgi. Pēc tam vēl pie loga kādu brīdi pastāvēju un pēdējo reizi veltīju skatienu Nynkei. Asaras bira. Man viņa tik ļoti pietrūks. Mazais pozitīvisma lādiņš :)

Ļoti noskumusi devos atpakaļ uz mājām, kur mani gaidīja Teddy. Laika vēl mums bija pāris stundas. Izdarīju vēl pēdējās lietas, kas darāmas un tad vienkārši jauki kopā pagulējām un paklusējām viens otra apskāvienos. Pār Teddy vaigu noritēja asara. Tas mani tik ļoti sāpināja, ka es arī sāku raudāt. Skumjas par škiršanos bija nenormāli lielas. Bet ziniet par ko man ir vislielākās skumjas? Par Teddy! Es pat tik ļoti nebēdājos par to, ka viņu vairs nesatikšu. Visvairāk mani sāpina tas, ka viņam sāp, jo zinu cik ļoti Teddy mani mīl un zinu, cik viņam būs grūti tikt tam pāri. Es negribu lai viņam sāp. Bet man vienkārši lūzt sirds, zinot, ka man Teddy te Holandē vienu jāatstāj. Un it īpaši zinot viņa stāstu par meitenēm, kuras viņš mīlējis. Pirms manis viņš mīlējis tikai vienu meiteni, bet viņi izšķīrušies, jo viņa vairs Teddy nav mīlējusi. Salauzusi sirdi! Arī tad viņš raudājis. Un tagad es. Un atkal jau viss beidzās nelaimīgi. Nu vismaz es nesalauzu Teddy sirdi un mēs šķīrāmies ar mīlestību. Tas priecē ;) Un kā ir tagad, vai es patiešām ilgojos pēc Teddy? Jā, protams! Bet nav arī tā, ka es bez viņa dzīvot nespēšu.  Jā, es viņu mīlu, bet tā nav tāda sirdi plosošā mīlestība, kuras dēļ es tagad spētu atteikties no saviem sapņiem, pamest visu un dotos dzīvot uz Holandi kopā ar viņu. Viņš bija mans jaukais Holandes puisis, kuru es nekad neaizmirsīšu un viņam manā sirdī vienmēr būs vietiņa.

Teddy mani arī aizveda uz lidostu. Pirms tam sanāca arī mazliet asariņas nobirdināt, atvadoties no host tēta un pēdējo reizi izejot pa savas mājas durvīm. Host tēta vārdi patiešām aizkustināja. Man šeit vienmēr būšot mājas un jebkurā brīdī es varot griesties pēc palīdzības. Viņi vienmēr man paliks otra ģimene un nekad neaizmirsīs to laiku, ko pavadījām kopā un to ieguldījumu, ko es devu šajā ģimenē. 

Pa ceļam uz lidostu mēs abi ar Teddy bijām ļoti skumji un nerunīgi. Vienkārši veltījām viens otram mīļus skatienus. Un es jau atkal nespēju valdīt asaras. Tuvojoties lidostai emocijas arvien vairāk sakāpinājās. Tas brīdis šķirties tuvojās :( Un tas brīdis pienāca. Teddy mani pavadīja līdz pat vietai, kur jāiziet drošības kontrole. Viņš vienkārši tālāk nedrīkstēja iet :( Abi raudājām, cieši viens otru apskāvām un negribējām laist vaļā. Pēdējie skūpsti, pēdējie skatieni...nespēju tam noticēt... bet mēs solījām viens otram atkal jau drīz tikties! Tad jau redzēs...

Cilvēki lidostā uz mani pēc tam noteikti dīvaini skatījās...es tāda noraudājusis un galīgi nošļukusi. Pat sēžot lidmašīnā kaut kāds emocionālais brīdis uznāca. Klausījos lēnās mīlas dziesmas un domāju par Teddy un visu piedzīvoto Holandē...asaras atkal sāka birt. Vēl vairāk manas emocijas uzjundīja laišanās lejā Rīgas lidostā un vēl it īpaši tad, kad ieraudzīju uzrakstu "Rīga". Prom došanās bēdas mijās ar atgriešanās prieku mājās. Pat nespēju to izskaidrot. Viss bija savijies kopā un tas, kas notika manā galvā, tas patiešām ir neaprakstāms!

Lidostā Rīga mani sagaidīja māsas, kas lidoja ar citu reisu un no citas Holandes pilsētas. Varbūt, ja būtu lidojusi kopā ar māsām, tad mans ceļš nebūtu bijis tik emocionāls. Bet nu sanāca tā kā sanāca...

UN KO TAD TĀLĀK??? 

Jā zinu jau zinu, ka jūs noteikti ar nepacietību gaidiet, kur tad mani aizvedīs nākošais gads un kuru valsti esmu izvēlējosies par savām nākošajām mājām! Vēl mazliet pacietības!!! To es mums atklāšu janvāra sākumā. Bet pārsteigumi būs lieli, es apsolu! Un par to visu es arī turpināšu blogot! Tikai tagad gan es uz kādu laiku ņemu pauzīti. Ne tikai tāpēc, ka man jāatpūšās, bet arī tāpēc, ka jau rīt dodot uz Berlīni. Pavadīšu tur 9 dienas un atpakaļ Latvijā būšu tikai 5. janvārī. Tas ir viens lielisks jauniešu apmaiņas projekts un vēl pie tam Jaunā gada nosvinēšana kopā ar 120 cilvēkiem. Un vēl man arī sanāks vienu nakti pavadīt pie manas superīgās Lindiņas Berlīnē. Ta kā jā, ļoti priecājos un esmu patīkami satraukta. Vismaz uz pāris dienām manas smadzenes atslēgsies no ierastās dzīves un satikšu jaunus cilvēkus, uzņemšu jaunas emocijas! Tas ir tas, kas man tagad vajadzīgs...

Tad nu šīs ir arī oficiālas beigas manam "Meksikāņu seriālam holandiešu gaumē". 

Bloga nosaukums nu būs jāmaina!!!

Paldies, ka uzcītīgi esat sekojuši līdzi maniem Holandes piedzīvojumiem. Šis viennozīmīgi bija viens no visaizraujošākajiem manas dzīves gadiem un šī ir pieredze, ko nekad neaizmirsīšu. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka šādā veida izvēlējos mainīt savu dzīvi un doties prom no Latvijas. Tas viss mani ir tikai iedvesmojis un palīdzējis kļūt stiprākai un neatteikties no saviem sapņiem lai tur vai kas. Es zinu, ko es gribu un es zinu, ka to sasniegšu. Vajag tikai ticēt sev un nevajag baidīties no izaicinājumies. Visas iespējas ir jāizmanto. Jo ja tās neizmanto, tad vēlāk var gadīties ļoti nožēlot. Es devos uz Holandi kā aupair, bet beigās ieguvu ne tikai savu otro ģimeni un pieredzi bērnu pieskatīšana, bet arī neizmērojami milzīgu bagāžu ar draugiem un paziņām no visas pasaules, ceļojumus un dažādu tautu kultūru iepazīšanu. Mācījos un pilveidoju sevi dzīves skolā. Tā ir vissvarīgāka skola un tās ir lietas, ko tev neviens neatņems. 

Un vēl pēdējā lieta...AUPAIR!!! Meitenes, jaunās meitenes...noteikti izmantojiet šo iespēju!!! Tas ir viens lielisks un vienkāršs veids, kā uz laiku izrauties no Latvijas un padzīvot savā sapņu valstī, lai kur tā uz pasaules atrastos!