Pasaciņa par TENERIFI

Nu tad beidzot...saldais ēdiens Tenerife! Paldies, ka bijāt tik pacietīgi un sagaidījāt šo rakstiņu. Šī nedēļa pēc atgriešanās man bija tik saspringta un emocionāla, grūti koncentrēties un tā. Bet nu jau viss ok, esmu atpakaļ!

Pirms sākšu jums stāstīt par šo lielisko nedēļu, ko pavadīju Tenerifē, man jums ir jāatklāj viens neliels noslēpums. Kā jau jūs varbūt ziniet, tad Tenerifē kā Aupair dzīvo un strādā mana māsa Laura un mēs ar Sandru devāmies apciemot viņu. Laura paliks Tenerifē tikai līdz maija beigām un viņas host ģimene meklē jaunu aupair. Tad nu tādā sakarā, šī lieliskā iespēja tikai piedāvāta man. Nu zin kā, mēs māsas, nebūtu arī galīgi svešs cilvēks. Un viņiem vajag meiteni, kas ir mazliet traka, vienkārša, jautra, mīl bērnus un tajā pašā laikā mīl ballēties. Nu es tā kā būtu ļoti piemērots variants. Es, protams, biju nenormāli lielā sajūsmā. Tādu iespēju nevaru laist garām! Iedomājieties, tik, dzīvot Tenerifē, visu gadu siltumā. Biju 90% pārliecināta, ka noteikti uz turieni pārcelšos. Jau savai Holandes ģimenei un draugiem paziņoju par savu lēmumu. Biju super excited! Tad nu tikai atlika aizbraukt uz Tenerifi paciemoties, iepazīties ar jauno host ģimeni un vidi, lai pārliecinātos par visiem 100%, ka tā ir vieta, kur vēlos pavadīt turpmāko 1 gadu. Un ko tad es beigu beigās izlēmu??? Haha! To es jums pagaidām vēl neatklāšu. Lai saglabājas intriga. Un lai būtu vēl interesantāk, izveidoju aptauju (mana bloga augšējā kreisajā stūrī). Izlasiet manu rakstu un atbildiet, kā jums liekas, vai pēc visa piedzīvotā es pārcelšos uz Tenerifi vai nē?

Bet nu...lai sākas pasaciņa par Tenerifi.


1.diena

Tādam ievadiņam, kas tad īsti ir Tenerife? Tā ir Spānijai piederoša sala. Vispār tās ir veselas 7 salas un tiek sauktas par Kanāriju salām. Un, kas ir interesanti, tās atrodas diezgan tālu no Spānijas. Tuvāk pat Āfrikai. Paši spāņi šīs salas nemaz neuzskata par Spāniju, jo tās vairāk domātas tūristiem un īstā spāņu kultūra tur ir diezgan maz sastopama. Piekrītu! Visas šīs nedēļas laikā es tur nesatiku nevienu īstu spāni. Iepazītie cilvēki bija vai nu no Vācijas, Holandes vai Beļģijas. Te cilvēki vienkārši pārceļas uz dzīvi no citām valstīm vai arī brauc atpūsties. Lai vai kā, mēs ar Sandru devāmies uz lielāko no Kanāriju salām Tenerifi. Tenerife vispār ir kā tāds mazs kontinentiņš. Tās centrā atrodas viens no Eiropas lielākajiem vulkāniem Teide. Salas dienvidi (tur, kur mēs devāmies) ir ļoti sausi un tuksnešaini, bet ziemeļos viss ir zaļš. Te no dabas ir viss, ko vien var vēlēties.

Sākām mūsu ceļojumu piektdienas vakarā un apmēram 15 stundu laikā, izmantojot gan zemes, gan ūdens, gan gaisa transporta līdzekļus un izbraucot cauri 5 valstīm, beidzot nokļuvām Tenerifē. Viss sanāca baigi veiksmīgi un jauki.

Pirmais šoks mūs sagaidīja Tenerifē. Bijām gaidījušas karsta gaisa vēsmas, izejot no lidostas, bet tā vietā mūs sagaidīja milzīgs vējš un lietus :D WTF? Pilnīgi sagribējās atpakaļ uz saulaino un silto Holandi. Un ja godīgi, visu nedēļu, ko pavadījām Tenerifē, laiks nebija nemaz tik jauks un silts, kā cerējām. Katru dienu tā ap 25-30 grādi. Ļoti bieži mākoņains. Bet kā vēlāk atklājās, tad tas esot neparasti priekš Tenerifes, jo katru gadu aprīlī te esot nenormāli karsti. Vietējie paši nezināja, kas par lietu.

Laura un viņas host tētis Andi mūs savāca lidostā un aizveda uz savu dzīvesvietu un mūsu šīs nedēļas mājām. Viņi dzīvo nelielā pilsētiņā La Tejita pie Atlantijas okeāna krasta. Ierodoties tur mani jau atkal sagaidīja šoks, jo likās, ka esam nokļuvušas nekurienes vidū. La Tejita pilsētiņā dzīvo apmēram 200 cilvēku un tur ir tikai kādas 30 mājas. Nekas vairāk. Ne veikali, ne kas. Bet nu vēlāk izrādījās, ka nav jau tik traki, jo tuvākā tūristu pilsēta atrodas apmēram 20 minūšu gājiena attālumā (caur tuksnesi).
Man ļoti patika Lauras host ģimene. Viņi starp citu ir vācieši, kas vienkārši izdomāja mainīt savu dzīvi un pārcelties uz Tenerifi. Un tā nu viņi te dzīvo...brīvi kā hipiji. Viņu māja...nu tipiska un jauka spāņu stila māja ar balkonu. Pagrabstāvā Andi darbnīca, jo viņš izgatavo rotaslietas sērferiem. Cik forši. Pirmajā stāmā čillīga viesistaba un virtuve. Un otrajā stāvā tikai Lauras istaba un host vecāku istaba, kurā viņi guļ kopā ar bērniem.

Skats pa mūsu balkona logu un mūsu māja (tā, kas pa labi no balkona ar sarkanajām puķēm)

Ak...un bērni....tādi eņģelīši. Vienkārši apēst viņus varētu. Divi divgadīgi dvīņu puisīši Pepe un Bosee. Ar blondiem matiņiem un zilām actiņām. Vienkārši apburoši.

Nē nu bet šī ģimene bija pavisam savādāka nekā es esmu pieradusi Holandē. Tās attiecības, kas viņiem te valda starp ģimeni un aupair. Laura viņiem ir čoms, draugs, viņi pat kopā tusēties visu laiku iet. Visu laiku joko viens par otru. Viņi visi te ir kā tādi superīgi istabas biedri, studenti ar traku dzīvesveidu, kas dzīvo kopā vienā mājā. Ideāli. Mēs ar Sandru tikām ļoti jauki uzņemtas un iekļautas biņu bariņā. Tik brīva un nepiespiesta atmosfēra valdīja visu nedēļu. Tas bija kaut kas pilnīgi savādāks nekā Holandē. Brīvais dzīves stils.
Aaa un nevaru nepastāstīt par Lauras istabu :D Tāds bardaks. Iedomājieties, viņai pat nav gulta un gultasveļa. Guļ viņa uz matrača un guļammaisā. To darījām arī mēs. Un kāda nekārtība! Ak māšuk! Mazais sušķītis. Bet tā jau tie hipiji dzīvo :D

Lauras istaba :D

Dvīnes un dvīņi :D

Aaa un vēl viņiem ir arī suns Hilde, kas mūs pavadīja gardrīz vai visur!

Pirmās dienas vakarā visi kopā devāmies vakariņās uz tuvāko lielo pilsētu El Menado, kas ir kā radīta priekš tūristiem. Pilna ar bāriem, kafejnīcām un veikaliem. Jauka, skaista pludmales pilsēta. Devāmies ēst tapas, kas ir tipisks spāņu ēdiens. Tās ir kā tādas nelielas uzkodas, ko parasti ēd kopā ar vīnu. Dārzeņi, maize, gaļā, siers, jūras veltes, maize utt. Bija garšīgi!

El Menado. Aiz tā kalna atrodas mūsu mazā La Tejita pilsētiņa

Tapas no astoņkājiem un kalmāriem

Tālāk mēs vakaru turpinājām ar māsām trijatā vienā jaukā bārā. Vienkārši čillojām tur ar aliņiem un šķiņķī ietītām vīģēm. Tik jauki bija.

Vakars, protams vēl nebija galā. Kā nekā pirmā diena, tad jau, protams, ka ballīte.  Ar taksti devāmies uz tur pat netālo pilsētiņu Bambalē un uz bāru "Bambale". Jauks bārs, tikai visi apmeklētāji tur bija tā pāri 30 gadiem. Aaa un protams, ne jau spāņi. Laura jau tur kā vietējā tika uzņemta. Čau vienam, čau otram. Un visi viņas čomi bija šie te vecāka gadu gājuma cilvēki. Nu jā, kā izrādās, tad Laura ar jauniešiem te īpaši netusē. Kāpēc? Tāpēc, ka te tādu nav īpaši daudz :D Bet nu vienalga bija jautri. Tikām sapazīstinātas ar viņas "draugiem". Bārā arī bija dzīvā mūzika. Aaa un mums vēlāk arī pievienojās Lauras host tētis Andi. Forši! Kad grupa beidza spēlēt, cilvēki kaut kur paklīda un arī mēs sapratām, ka vajadzētu doties uz kādu citu vietu turpināt ballīti. Tā arī izdarījām.

Ballītēē! Iedomājieties, te viņi pat bērnus ņem līdzi uz bāru :D

Sandra ar Tenerifes populārākajiem aliņiem. Laura ar savu otro tēti un ļoti labu draugu Valle. Un Laura ar savu trako host tēti Andi.

Pēc tam visi četri kopā ar Andi devāmies atpakaļ uz pilsētiņu El Menado, jo Laura teica, ka klubam „Goiter” esot dzimšanas diena un baigi labā ballīte būšot. Ok. Aaa vēl pa ceļam piestājām pilsētas centrā, jo tur kaut kāds koncerts bija. Tādi te gandrīz katru nedēļu notiekot. „Goiter” klubā mūs sagaidīja šoks, jo tas bija pilnīgi tukšs. Bet vienalga tur palikām un vēlāk cilvēki saradās. Mums arī pievienojās Pablo (itālis) un Lukass (polis). Viņi abi ir Ryanair stjuarti un Laurai ar Pablo ir šāds tāds romantisks sakars :D Kuššš! Bija tik liels nogurums pēc visas šīs garās dienas. Sandra un Andi neizturēja un aizgāja mājās. Es gan kaut kā saņēmu pēdējos spēkus un paliku tusēties ar Lauru un stjuartiem. Aizgājām uz vēl vienu citu bāru „Undergraund” ( tur, starp citu, šīs nedēļas laikā vairākas reizes iegriezāmies). Tur ar puišiem uzspēlējām biljardu, vēl mazliet patusējām un tad jau arī mums bija laiks doties mājās. Protams, ar taksi! :D

2.diena

No rīta, protams, gulēju, kā nosista un kaut arī pamodos ap 12, pēc tam vienalga visu dienu mocīja nogurums. Nu jā, bet esam taču Tenerifē, un nevar visu laiku gulēt. Jāizbauda un jāapskata viss, ko šī vieta piedāvā. Tā kā Laura strādāja (pieskatīja mazos), mēs ar Sandru izdomājām caur tuksnešaino okeāna piekrasti aizstaigāt līdz El Menado un nopierkt šo to ēdamu. Vispār ļoti interesants ir tas veidojums, ko es te saucu par „tuksnesi”. Vispār jau tie ir akmeņi, smiltis, grantis un visādi dīvaini augi. Tai skaitā kaktusi. Bet tie pārējie augi te patiešām tādi dīvaini. Laura stāstīja, ka esot indīgi. Ja baltais piens no viena kociņa nonākot acīs, cilvēks paliek akls. Tas vēl tādas interesantas ūdeni uzsūcošas puķītes viņiem te ir. Aaa un vēl kas interesanti...vienīgie dzīvnieki, kas dzīvo te Tenerifes salas apakšā ir trusīši un ķirzakas. Pāris pa ceļam redzējām. Un, piemēram, arī pludmales šeit salas apakšā ir akmeņainas ar melnām un ļoti karstām smiltīm. Plikām kājām grūti paiet. Un, protams vējš un viļņi un ūdenssports, kas te ir atkarīgs no viļņiem. Katru dienu varējām ieraudzīt kādus sērferus, vindsērferus, kaitotājus utt. Tik forši. Nu jā, pastaigājām arī mazliet pa El Menado. Jauka pilsētiņa. Un tad šoppings. Uh, kā mēs iepirkāmies. Pārtika bez maz vai nedēļai :D Protams, bijām pārāk slinkas, lai ietu ar kājām mājās un paņēmām taksi :D

Dīvainie tuksnešaugi

ceļā uz El Menado caur tuksnesi

El Menado

pēc šopinga

Pēcpusdienu pavadījām tur pat mūsu vietējā La Tejita pludmalē kopā arī ar Lauru un bērniem. Pirmo reizi iemēģināju Atlantijas okeānu. Vispār diena bija vējaina un priekš līšanas ūdenī pārāk vēsa, bet kad tiku ūdenī, tad no tā ārā negribējās iet. Silts kā piens. Un mēs ar Sandru arī snorkelējām (niršana ar brillēm un trubiņu). Tik skaisti bija. Viņiem te tas okeāns ir tāds akmeņains un snorkelējot tas izskatās tik brīnišķīgi. Visādas krāsainas zivitiņas. Redzējām pat melnos jūras ežus, jūras gurķus un pat vienu čūsku. Foršīīīī!!! Man tik ļoti patika. Starp citu nekad vēl savā mūžā tā pa īstam nebiju snorkelējusi. Negribējās no ūdens līst ārā. Vismaz kādu 1,5 stundu bez apstājas baudījām skaisto okeāna zemūdens pasauli. Fantastiski! Žēl, ka nevarējām visu to zemūdens skaistumu safočēt.

Gatavojamies līst ūdenī :D

Snorkelēšana ir suuuuperīga!

Šī dienas vakarā Laura mūs aizveda uz diezgan lielu tūristu pilsētu Las Amerikas. Gribējām iepirkties un pačillot kādā foršā kafejnīcā. Laura mūs aizveda uz pludmales bāru „Čaringito”, ka diemžēl bija slēgts, jo tajā dienā plosījās nenormāli liels vējš. Nu žēl. Tā vietiņa likās superīga. Bet nekas, jo vienā no nākošajām dienām tur atgriezāmies uz pavadījām burvīgu vakaru! Haha un kā jums liekas, kur mēs paēdām vakariņas? Nu ne jau McDonaldā :D Manas māsas man liekas ir saslimušas ar šo ātro ieskrietuvi. Mūsu ceļojuma laikā vismaz 3 reizes ēdām McDonaldā :D

Las Amerikas pludmale

3.diena

Trešo dienu arī iesākām ar pludmales apmeklējumu, bet bija pārāk vēss un mākoņains, lai zvilnētu saulītē. Un tas iedzina mazliet depresijā! Jau trešā diena un mēs pat tā kārtīgi vēl neesam pasauļojušās. Atbraucām taču uz Tenerifi, lai kļūtu skaisti brūnas, bet kas te...mākoņi un auksts :D Pse! Tā, kā pludmale izpalika, ar Sandru devāmies uz vienu jauku pludmales kafejnīcu El Menado „Fleshpoint”. Pirms tam vēl apciemojām Ninu viņas sērferu veikalā. Viņa tur strādā par pārdevēju. Jauks veikaliņš. Sandra pat sērferu kaklarotu nopirka. Baigā sērfere :D Aaa un Nina mums ieteica pagaršot Aperol Spritz tur pat „Fleshpointā”. Tā arī izdarījām. Sēdējām un baudījām mūsu dzērienus un jauko dienu.

 Bet, protams, visu dienu jau nevar tā vienkārši kafejnīcā čillot. Kaut kas aktīvs arī jāpadara, Tenerifes stilā. Izdomājām uzkāpt kalnā. Nu tajā, ko jūs jau pāris iepriekšējās bildēs redzējāt. Tā ir Montana Roja (apmēram 100 metrus augsta). Tad nu uzkāpām. Pa ceļam vēl pāris tūristiem virsū uzskrējām (pat latviešu valodu dzirdēju). Ah un bija tik karsti. Pat ar bikini kāpu kalnā. Tikām augšā kādu 20 min laikā. Un wooow, kas par skatu pavērās. Varēja redzēt ne tikai La Tejitas un El Menado pludmales, bet arī diezgan plašu un brīnišķīgu pludmales zonu. Tik skaisti. Tikai vienīgi baigi vējains tur augšā bija. Ok, yeey, kalns pievarēts, dodamies atkal snorkelēt. Šoreiz citā vieta, starp citiem akmeņiem un klintīm. Un atkal jau...tik skaisti. Bet šoreiz gan vietu bijām diezgan bīstamu izvēlējušās. No ūdens iznācu ar mazliet pret akmeņiem nobrāztiem ceļiem. Nekas. Bija tā vērts. 

Kalns pievarēts

Un vispār mēs tā aizrāvāmies ar snorkelēšanu, ka pazuda laika izjūta. Bijām sarunājušas ar Lauru „Fleshpoinā” satikties, bet ieradāmies vismaz ar 30 min nokavēšanos :D Nabaga Laura, pārgaidījās.

Šīs dienas vakarā mēs izdomājās darīt kaut ko nenormāli foršu...jāt ar zirgiem. Mums tur pat kaimiņos dzīvo viena meitene Rebeka, kurai ir 3 zirgi un viņa tos izjādēm izīrē. Tad nu devāmies sarunāt. Nu nevaru jums nepastāstīt par šoku, kas mūs sagaidīja, ieraugot, kur viņa dzīvo. Žēl, ka nenofočēju to māju. Viņam māja man atgādināja alus laikmeta būdu, nu kaut ko līdzīgo mēs varam redzēt „Flinstons” multenē. Četrkantīgs veidojums no akmens bluķiem, durvju un logu vietā caurumi. Protams, ne durvis, ne logu rāmji. Aaa un, protams, ka viņai arī elektrība tur nav. Nu dzīvo kā riktīgs hipijs. Kā vēlāk izrādījās, tad tā sieviete (diezgan smuka un jauna īstenībā) reiz bijusi modele Vācijā un vienkārši izdomājusi par 100% mainīt savu dzīvi. Tad nu viņa ir te un ir laimīga ar to, kas viņai ir. Un arī viņas 10gadīgā meita dzīvo tajā būdā kopā ar viņu. Bet starp citu, kā uzzināju, šis neesot trakākais variants. Te Tenerifē cilvēki dzīvo arī vienkārši alās. Iedomājieties? Mazliet no mūsdienu dzīves atpalikuši :D Tādi jau tie hipiji ir :D

Bet nu par zirgiem...noīrējām. 1 zirgs uz 1 stundu – 20 eiro. Varējām dabūt tikai 2 zirgus, jo ar trešo jāja Rebeka. Nu kādam tak mūsējie zirgi jāpieskata. Woow un tas tik bija piedzīvojums. No sākuma jāja Laura, Sandra un Rebeka, bet vēlāk es ar Lauru samainījos. Varētu teikt, ka pirmo reizi mūžā jāju ar zirgu. Atceros, kad biju maziņa, tiku uzsēdināta uz zirga un pie pavadas vesta. Bet to jau nevar par jāšanu nosaukt. Šoreiz tā pa riktīgo, pat lēkšojām. Tas bija tik bailīgi. Es jau īsti nezinu, kā zirga mugurā jāuzvedas un kā jākustas. Likās, ka tulīt zaudēšu līdzsvaru un nokritīšu. Labi, ka vismaz Rebeka bija tur pat līdzās un manu zirgu varēja savaldīt. Nebija tik ļoti bailīgi. Sandra gan kā profesionāle, viena pati pa priekšu jāja. Mmmm tas tik bija piedzīvojums....iedomājieties, jāt ar baltiem zirgiem okeāna krastā. Sapnis, ne realitāte!

Vakariņās izdomājām aiziet uz El Menado. Laura mūs uz vienu kafejnīcu aizveda uzēst īstu spāņu picu hehe. Tālākā plānā...ballīte!!! Bet mēs ar Sandru jau atkal bijām tik ļoti nogurušas, ka vienīgais, par ko gribējās domāt, bija gulta! Es pat nemāku to izskaidrot. Holandē es vienmēr esmu par ballītēm, vienmēr tām gatava, kaut arī bijusi smaga darba diena, bet te, atbraucot uz Tenerifi, katru vakaru mocīja tāds nogurums, ka vakaros gribējās tikai un vienīgi gulēt. Laikam jau tāpēc, ka katru dienu pārāk daudz jaunas un jaukas lietas piedzīvojām un tas dikti nogurdināja. Bet nu šovakar saņēmāmies un aizgājām līdzi Laurai atkal uz klubu „Underground”. Arī Lauras draudziņš Pablo un vēl citi mums pievienojās. Klubs bija tāds patukšs. Mēs ar Sandru dikti ilgi tur nepalikām, jo patiešām nogurums bija vienkārši neizturams. Atkal jau ar TAXI aizbraucām mājās. Haha draiskule Laura gan tikai ap 4:00 atgriezās :D Būtu es Holandē, noteikti atgrieztos mājās pat vēl vēlāk. Zin kā, laikam jau pie savas vides pierod!

4.diena

Šodien izdomājām izmēģināt tādu ūdens sporta veidu kā bodyboard. Tas ir ar tādu kā putoplasta dēli. Uzgulies ar vēderu virsū, gaidi vilni, tiec tam virsū un tad tik šļūc ārā. Izklausās jau pavisam vienkārši, bet nemaz tā nebija. Jā, bija dikti jautri un forši, bet es pāris reizes aizvirpuļoju ar visu dēli pa viļņiem un kājas nobrāzu uz asajām pludmales smiltīm. Viļņi tajā dienā vija salīdzinoši lieli (apmēram 1 m) un spēcīgi. It īpaši priekš bodyboard un tādām iesācējām kā mēs :D Šī diena arī beidzot bija super saulaina, bez mākoņiem, tātad ideāli radīta, lai nosauļotos. Starp citu, te ļoti daudzi cilvēki sauļojās kaili. Šodien vispār man radās tāda sajūta, ka mūsu vietējā La Tejita pludmale ir kaut kāda nūdistu pludmale. Apkārt mierīgi pastaigājās pliki vīrieši un sievietes. Vispār tas radīja tādu nepiespiestu atmosfēru un arī mēs izlēmās sauļoties bez mūsu bikini augšdaļām. Rezultātā iegūts ļoti jauks iedegums. Haha Tā vismaz cerējām. Izrādījās, ka pludmalē nogulējām mazliet par ilgu un nocepāmies sarkanas kā vēzīši. It īpaši Sandra. Nākošajās dienās mēs viņu visu laiku par tomātu saukājām. Bet nu katrā ziņā šitā pārdegt saulē nebija labi, jo sekas uz ādas bija baigi jūtamas. Aj kā sāpēja. Un aj kā man tagad nāk āda nost :D Bet nu dabūjām vismaz to ko gribējām – tumšo Tenerifes iedegumu!

Nūdisti :D

Šļūcam pa viļņiem

Vakarā mūs sagaidīja kaut kas grandiozs. Tādu kārtīgu uguņošanu mēs parasti piedzīvojam vienu reizi gadā, vai ne! Mums bija tā iespēja to redzēt maijā!!! Kāpēc? Nebija tas par godu kādam pasākumam, ne svētkiem. Izrādās, ka te Tenerifē vienu reizi gadā divas uguņošanas kompānijas sacenšas savā starpā, par labāko un grandiozāko sniegumu. 45 minūtes viena kompānija, pauze, un 45 minūtes otra kompānija. Tad nu kopā ar Lauras draugiem (tiem, kam pāri 30) devāmies uz šo grandiozo pasākumu. Uguņošana notika pilsētā, kuras nosaukumu neatceros, bet tā atradās Tenerifes salas otrā pusē, ziemeļos. Un es biju tik priecīga, par iespēju kaut nedaudz, bet apskatīt arī to vidi, kas ir aiz Teides vulkāna otrā pusē. Un ziniet...tur nav tuksnesis. Tur viss ir zaļš. Tur pat ir normāli koki, ne tikai Palmas. Tur pat iz zaļa zāle. Njā, Tenerife ir kā maziņš kontinents, kurā var ieraudzīt visu. Ieradāmies tajā uguņošanas pilsētiņā tā ap 23:00. Iedomājieties, visa pilsēta pilna ar mašīnām un cilvēkiem, kas gaida šo grandiozo notikumu. Cilvēki pat uz ielām blakus savām mašīnām bija ierīkojuši piknika vietiņas, ar atpūtas krēslie un griliem. Likās, ka viņi jau te visu dienu pavadījuši. Pilsētā mašīnu praktiski nekur nebija iespējams novietot, ja kāds ieradās tik vēlu cik mēs. Labi, ka mūsējie uz šo pasākumu jau bija bijuši arī pagaišgad un zināja vienu slepenu un nomaļu vietiņu priekš mašīnas novietošanas. Lai gan pēc tam tāds mazs gabaliņš bija jāpaiet. Pa ceļam piestājām arī pie hamburgeru furgoniņa. Cik forši. Apmetāmies vienā kalniņā, zālītē. Un iedomājieties tā vieta bija apmēram 50 m no visām sprāgstvielām. Woow, bišķi bailīgi bija. Bet nu katrā ziņā sajūtas bija vienkārši fantastiskas. Gaismas, ugunis, raķetes, zeme rībēja. Likās, ka tulīt kāda dzirkstele tev virsū uzlidos. Un vispār sajūtas bija mazliet tādas kā latviešu Jāņos. Visas trīs māsas sēdējām zālītē apsegušās ar segu, dzērām šņabi un baudījām brīnišķīgos skatus. Tas bija super! Lielisks vakars!

5.diena

Šodien sākās vienkārši neaizmirstams 3 māsu 2 dienu ceļojums pa Tenerifi. Aprīkojāmies tikai ar 3 mugursomām, ērtiem apaviem, 2 guļammaisiem un devāmies ceļā. Plāns tāds – tikt līdz vulkānam Teide, tad tikt lejā, palikt pa nakti kaut kur laukā guļammaisos, noiet 3 stundu garu pasakai līdzīgu ceļu starp klintīm un beigās ar kuģi tikt mājās. Woow, varbūt izklausās nereāli, bet mēs to paveicām. Un tas patiešām bija kaut kas neaizmirstams un viennozīmīgi labākais, ko šajā ceļojumā piedzīvoju. Redzēju skaistākos skatus manā mūžā un sajutu tādu mieru un labsajūtu! Tas bija fantastiski!

Sākās viss ar nelielu pārtikas daudzuma iegādi tur pat El Menado pilsētā un info centra apmeklējumu, lai noskaidrotu visu par autobusiem, kas mums būs nepieciešami, lai tiktu galā. No sākuma mums bija jātiek cik vien iespējams augstu vulkānā ar autobusu. Sanāca braukt ar diviem. No sākuma līdz Granadilla un tad no turienes uz Vilaflor. Kas tālāk? Protams, jāstopē. Tas likās pavisam bezcerīgi, jo bijām pie kaut kādas mazas pilsētiņas robežas, kalnā, mākoņos un reti kad kāda mašīna pabrauca garām. Bez maz vai likās, ka būs jāizrullē savi guļammaisi un jāpaliek tur pat uz ceļa. Likās, tik nereāli līdz vakaram nokļūt tajā vietā, kur plānojām palikt pa nakti. Bijām vulkāna vienā pusē, bez cerībām nostopēt kādu mašīnu un mums bija jānokļūst pāri vulkānam otrā pusē :D

Bezcerīgi stopējam! Katrs dara, kā māk :D

Bet, paveicās. Mūs paņēma divi spāņu puiši. Brauciens bija diezgan jautrs un interesants, jo viņi vispār nerunāja anglisi. Labi, ka Laura kaut ko mazliet saprata spāniski un beigās pat sarunājām, ka varētu kopā paballēties :D Viņi mūs uzveda diezgan augstu vulkānā. Tālāk gan ceļu nācās iet pašām, jo puiši devās uz otro pusi. Mūsu plāns bija nokļūt nevis pašā Teides vulkāna augšā, bet gan līdz vienai slavenai tūristu vietai. Tādām interesantām klintīm. Tās klintis jau pa gabalu varēja ieraudzīt un Laura apgalvoja, ka tas jau nemaz neesot tik tālu un mēs mierīgi varot ar kājām aiziet. Tā viņa apgalvoja arī pēc 1 stundas gājiena un arī vēlāk. Sāka likties bezcerīgi līdz turienei ar kājām aiziet, kaut arī ceļš bija ļoti skaists, starp klintīm un vulkāna lavas sarkanajiem akmeņiem. Bezcerīgi sākām stopēt ikvienu mašīnu, kas mums pabrauca garām. Protams, tās nenāca tik bieži. Bijām taču kaut kādas nekurienes vidū. Bet katrā ziņā nenormāli skaistas nekurienes vidū! Tomēr mums noveicās un mūs paņēma viens jauns holandiešu puisis. Awwww cik viņš bija smukiņš. Izrādās, ka šis braucot tieši augšā pie tām klintīm, kur mēs gribējām nokļūt, jo viņi tur filmējot kaut kādas dziesmas videoklipu. Cik forši! Nokļuvām tur. Tas bija tik skaisti. Pačillojām, pabaudījām dabu un devāmies atpakaļ.

Stopējam uz vulkānu!!! Aaa un pēdējā bildē fono vulkāns Teide, pat ar sniegu virsotnē.

Slavenā "dūrītes" klints. Tā vismaz mēs to nosaucām. Īsto nosaukumu nezinu!

Pusdienu pauze!

Bijām, ja gatavas, ka būs atkal ar kājām jāiet diezgan liels gabals, kamēr mūs kāda mašīna paņems, bet mums noveicās. Tur pat pie klintīm nostopējām vienu spāņu ģimenīti. Kaut arī mašīnas aizmugurē jau sēdēja viņu mazais dēliņš ar trusīti, viņi vienalga ļāva mums visām trijām aizmugurē saspiesties. Super! Ar viņiem tikām līdz pat Chio pilsētai, kas bija jau diezgan tuvu mūsu galamērķim.

Nespējām vien nopriecāties, cik veiksmīgi viss līdz šim ir sanācis. Cik ātri visur esam nokļuvušas. Tālāk ar autobusu veiksmīgi tikām līdz Santiago del Teida pilsētiņai, kur iegādājāmies pārtiku un vīnu mūsu vakariņām un brokastīm. Tad nu atlika vēl tikai viens brauciens ar autobusu, lai nokļūtu līdz mūsu naktsmājām pilsētā Masca. Un iedomājieties, mazajā autobusiņā uz Mascu mēs bijām vienīgās pasažieres un šoferītis bija tik jauks, ka pat apstājās pa ceļam uz Mascu, lai mēs varētu izkāpt ārā un uztaisīt pāris bildes ar fantastiskajiem skatiem, kas pavērās mūsu acīm. Woow bet šis brauciens bija kaut kas amazing. Braucām pa maziem un līkumainiem kalnu celiņiem, kas vijās augšup un lejup gar draudīgām klintīm. Reizēm pat elpa aizrāvās aiz bailēm, ka nogāzīsimies lejā. Bet mūsu „privātais” šoferis bija ļoti profesionāls un mūs jauki aizvizināja līdz Mascai.

Mūsu privātais autobuss

Tātad Masca. Nu nekas jau tāds īpašs tajā pilsētiņā nebija. Ja neskaita to, ka miljoniem tūristu te brauc, lai noietu slaveno ceļu starp klintīm no Mascas līdz okeānam. Tāpēc arī mēs te ieradāmies. Aizgājām uz vienīgo tūristu info un suvenīru veikaliņu, lai painteresētos, par naktsmājām. Izrādās, ka viņiem te ir speciāla vieta, kur tādi ceļotāji, kā mēs, paliek pa nakti. Un ne jau hotelis, vai kaut kāds kempings. Nē! Mūsu naktsmājas bija pilsētas centra laukumā uz tādas kā skatuves. Vienkārši paklājām apakšā vienu guļammaisu un ar otru apsedzāmies. Protams, bišķi jau bijām satrauktas par nakšņošanu šeit. Nevar jau zināt, ka te pa nakti apkārt vazājās un kas var notikt. Bet viss bija ok. Vienīgi bija grūti aizmigt, jo visādas interesantas skaņas virmoja gaisā. Aaaa tad vēl mums bija privātā ballīte ar vīnu un naksnīga pastaiga pa Mascu. Pat savus vārdus kaktusa lapās iegravējām. Sweet dreams!



Mūsu naktsmājas un vakariņas

Skats pa mūsu "logu"

Mākslas darbi uz kaktusiem. Izrādās, ka arī viens latvietis Kārlis te pabijis :D

Nakts un rīts!

6.diena

Rīts mūsu interesantajās naktsmājās bija burvīgs. Pa mūsu „balkona” logu pavērās brīnišķīgs skats ar uzlecošo sauli, kas apspīdēja varenās klintis.



Ieturējām arī jaukas brokastis. Pilsētā jau sākās rosība. Viena tantiņa tur pat mums blakus ierīkoja savu tirgus galdiņu. Vēlāk no viņas pat medu un mandeles nopirkām. Bija tik jauks rīts. Pēc rīta kafijas bijām 100% gatavas doties ceļā. Bijām tik satrauktas par sagaidāmo. Un tas bija....woow kaut kas...es pat īstos vārdus nespēju atrast, lai aprakstītu to skaistumu un dabas varenību, ar ko sastapāmies. Slavenais Mascas ceļš līdz okeānam ir tāda kā milzīga aiza starp klintīm. Mēs šo ceļu pieveicām 3,5 stundās paņemot pāris pauzītes. Ceļš vijās augšum un lejup pa klintīm un akmeņiem. Mūs visu laiku pavadīja arī neliela upīte un pāris ūdenskritumi. Vietām ūdens pat bija tik superīgs un dzidrs, ka tā vien gribējās nopeldēties. Mēs rāpelējām pa akmeņiem un spraucāmies starp klintīm, gozējāmies zem palmām. Sajūtas bija tādas it kā mēs būtu nokļuvušas kaut kādā citā realitātē. Man šis viss mazliet atgādināja kaut kādus nepieradinātos Amazones džungļus. Un tās klintis. Tu vienkārši sajūties tik maziņš un niecīgs. Tas bija neaprakstāmi fantastiski! Tā bija pasaka! Lai jums to labāk izskaidro bildes, kurām mani komentāri nav nepieciešami!

Šo ceļu es pilnīgi noteikti savā mūžā vēl reiz gribu noiet, un gan jau, ka man būs tāda iespēja. Ceļš beidzās, kā jau iepriekš pieminēju, pie okeāna. Biju gaidījusi jauku pludmali. Bet izrādījās, ka tur bija tikai un vienīgi milzīgi akmeņi un kuriem jauki saulītē gozējās krabji. Aaaa, nedaudz par citiem Mascas ceļa gājējiem. Bija viena tāda vecu cilvēku tūristu grupa. Mēs protams viņus apdzinām un ceļu veicām daudz ātrāk nekā šie. Bet, ja godīgi, es viņus apbrīnoju. Šitie vecīši arī pieveica šo ceļu. Kā? Pat mums daži posmi likās pārāk grūti un bīstami. Kur nu vēl viņiem. Bet nu katrā ziņā, malači. Aaa un vēl bija 2 puiši, kas noskrēja Mascas ceļu 51 minūtē. Woow! Apsveicami!

Pēc tam sagaidījām kuģīti, jo tā bija vienīgā iespēja, kā tikt prom no šīs akmeņainās pludmales, ko no abām pusēm ieskāva klintis. Nu vēl viena iespēja bija doties atpakaļ pa to pašu Mascas ceļu :D Nē, paldies, ne šodien! Nokļuvām Los Gigantes pilsētā.

Gaidam savu kuģīti.

Hmmm, pludmale??? Tālumā redzama La Gomera sala.

Laimīgi tikušas uz kuģīša :)

Pēc tam ar autobusu uz Las Americas, bet nejauši izkāpām nepareizā pieturā kaut kādā citā pilsētā. Bet tas arī bija forši, jo tur uztaisījām šopingu un sapirkāmies vis kaut ko sev un dāvanas draugiem un ģimenēm. Tā kā veiksmīgi. Šo dienu noslēdzām burvīgajā Las Americas pilsētā. Vakariņas (atkal jau) McDonaldā un pēc tam devāmies pačillot uz superīgo sērferu bāru „Charingito” okeāna krastā. Es vienkārši iemīlēju šo vietu no pirmā acu skata. Un viņiem te ir arī Mohito pa 2 eiro. Un tiiiiik garšīgs. Un taisa pie tam vēl diezgan stipru. Izdzērām katra pa trīs. Tik jauki bija. Sēdējām okeāna krastā ar saviem Mohito un vērojām sērfotājus. Brīnišķīgs vakars. Diezgan noreibušas devāmies mājās...priekšā pēdējā diena Tenerifē!

Las Amerikas

Mohito @ Charingito

Mājupceļš

7.diena

Nu ko, pēdējā diena bija pienākusi. Skumji, bet fakts. Katrā ziņā diena bija jāpiepilda ar neaizmirstamiem piedzīvojumiem. Viss sākās jau no paša rīta, kas mēs ar Sandru devāmies nirt. Amazing. To es vēl nekad savā mūžā nebiju darījusi un nespēju iedomāties, ka atbraucot uz Tenerifi, man sanāks nirt. Mūsu instruktors (vācietis) Martins mūs aizveda uz vienu jauku pludmali. Protams, pirms visa svarīgā procesa, instrukcijas par drošību un pareizu elpošanu. Haha un pats grūtākais, protams bija uzvilkt to ūdenslīdēju tērpu. Tas ir tik apspīlēts un gumijots. Es knapi varēju pakustēties un jutos kā tāds cīsiņš. Aaa un pēc tam nāca pati grūtākā daļa – skābekļa balons. Tas bija tik nereāli smags. Es vienkārši nevarēju pakustēties. Kaut kā knapi aizvilkāmies līdz ūdenim un tur jau bija vieglāk. Tad nu mūsu piedzīvojums sākās. No sākuma bija grūti pierasts, kā tas ir elpot zem ūdens un tad vēl tas spiediens uz ausīm. Bet mēs iepraktizējāmies un pēc tam jau brīnišķīgi varējām baudīt zemūdens pasauli. Ko tad mēs tur zem ūdes redzējām? Nu nebija nekas jau tāds nenormāli kruts. Akmeņi, klintis, plašums, zivis. Nebija tādi brīnumskaisti skati kā filmās ar krāsainiem koraļļiem. Bet tas nekas, man galvenais bija vismaz reizi mūžā izbaudīt šo niršanas procesu. Bet ar vienu fantastisku lietu gan mēs tur zem ūdens sastapāmies – lielajiem bruņurupučiem. Tas bija tiiiiik forši. Redzējām kādus četrus un viens pat mums piepeldēja klāt. Pat pieskārāmies. Tas bija kaut kas neaizmirstams. Vienkārši fantastiski!

Tālāk dienu pavadījām El Menado pludmalē un pirmo reizi izmēģinājām tādu ūdens sporta veidu kā padelings. Sandra jau dikti dikti gribēja iemācīties sērfot, bet, beigās izmēģinot padelingu, kas ir daudz daudz vienkāršāk par sērfošanu, saprata, ka arī padelings nav īpaši vienkāršs. Tas ir ar tādu kā sērfa dēli. Tu stāvi uz tā dēļa un ar tādu kā airi airējies uz priekšu. Izskatās jau vienkārši, bet baigi jāmāk noturēt līdzsvars. Nogāzāmies vairākas reizes. Sandra pat ar airi pa muti dabūja un nākošajās dienās staigāja ar zilu lūpu. Es nespēju vien beigt smieties. 

Sandra izdomāja iemācīt pat Hildei padelingot :D Nabaga suns!

Vispār pavadījām ļoti jauku pēcpusdienu pludmalē. Sauļojāmies, snorkelējām. Pavadījām arī ļoti jauku vakaru mājās kopā ar Lauras host vecākiem. Pie viņiem palika arī divi draugi, jauki vīrieši. Bija pilna māja. Vienkārši čillojām uz terases, dzērām vīnu, uztaisījām arī video.

Bet nu loģiski, ka ne jau pēdējo nakti pavadīsim mājās. Tas jau nekas, ka mūsu lidmašīna bija jau 6:00 no rīta. Nu tad tā kārtīgi jānoballējās, lai pa taisno var lidot prom. No sākuma ar māsām aizgājām vakariņās El Menado. Uz vienu ātro ieskrietuvi, kur īstenībā nenormāli pieēdāmies :D

Un tad...ballīīītēēē! Atkal kau klubā „Underground”. Bija riktīgi jautri šoreiz. Arī dzīvā mūzika. Vēlāk atnāca arī Lauras host tētis Andi ar savu draugu. Pievienojās vēl pāris Lauras draugi. Bija dikti jautra ballīte, lai gan es biju tik ļoti ļoti nogurusi. 

Ah un tad jau skumjais brīdis...mājupceļš. Vēl pa pusei noreibušas nakts vidū ar taksi tikām līdz lidostai un tālākais jau ir cits stāsts. Uz divām dienām piestājām vēl vienā citā valstī un arī tur tā pā kārtīgo notusējējāmies. Kur? Hahaa, par to citreiz pastāstīšu. Katrā ziņā esam laimīgi tikušas atpakaļ Holadē. Bet viss šis ceļojums bija tik ļoti nogurdinošs un pārbāzts ar tik daudz jaunām emocijām un piedzīvojumiem, ka man vajadzēja pāris dienas, lai atkal ieietu ierastajā dienas rutīnā. Bet katrā ziņā tas viss bija tik lieliski un neaizmirstami., ka pilnīgi sāp, ka neesmu vairs tur Tenerifē :(

Bet tagad jūsu uzdevums...vai jums liekas, ka šis piedzīvojums priekš manis bija tik lielisks, lai pārceltos uz gadu dzīvot šajā pasakainajā Tenerifē? Atbildiet aptaujā, bet savu lēmumu es jums paziņošu kādā no nākošajiem rakstiem!

Bučas mīļie un paldies par pacietību. Grūti man gāja ar šo rakstiņu, bet nu galā tiku!